Savam brālim sargs

Viņi gaidīja ilgi. Beidzot kļuva dzirdami soļi, tie atskanēja tieši aiz tām durvīm, no kurām bija jāparādās Sargātājam. Ierēdnis bija paskaidrojis, ka tur atrodas eja, kas savieno Sargātāju namu ar Trauku — noslēgtu ēku laukuma otrā pusē. Uve Jorgens deva zīmi, un Piteks un Georgs pielēca kājās un nostājās cieši pie sienas abpus durvīm. Noskrapstēja atslēga, ienāca Sargātājs, — un tūlīt pat Georgs aizcirta durvis ciet un abi Uves Jorgena cīņas biedri aizstājās durvīm priekšā, plaši izpletuši kājas un uzlikuši rokas uz ieročiem — kā viņš tiem bija mācījis. Pats Uve Jorgens palika sēžam; viņš skatījās Sargātājā ar pārākuma smaidu. Sargātājs uz mirkli sastinga, tad negaidot pasmīnēja, piegāja pie galda un apsēdās savā vietā, it kā nebūtu nekā neparasta šajos apmeklētājos. Ierēdnis stāvēja, nodūris acis, viņa rokas viegli trīcēja. Sargātājs mierīgi teica:

— Jūs varat 'iet.

Ierēdnis tikai tagad pacēla skatienu uz viņu. Sargātājs pamāja. Ierēdnis paskatījās Uvē Jorgenā. Tas svārstījās tikai mirkli.

— Jā, — viņš pēc tam piebalsoja. — Tikai bez jokiem.

Un skaidrības labad ar pirkstu pieskārās automātam.

Ierēdnis paklanījās. Viņš nevis izgāja, bet bez skaņas izslīdēja ārā pa durvīm, kas veda gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš sāk skriet.

— Prātīgi, — Uve Jorgens uzteica. — Tagad aprunāsimies. Saruna būs nopietna.

Sargātājs palūkojās viņā. . — Nopietna saruna jau notika. — Un paskaidroja: — Ar to no jums, kurš bija aizturēts. Ar zinātnieku.

Uve Jorgens apstiprinoši pamāja.

— Ļoti labi. Jādomā, ka viņš izvirzīja noteikumus un jūs tos pieņēmāt.

— Nē. Taču es paskaidroju, kāpēc mēs tos nevaram pieņemt. Es varu paskaidrot to pašu arī jums.

— Nav vajadzīgs. Ja tos pašus noteikumus izvirzīšu es, jūs piekritīsiet.

— Neredzu iemesla.

— Iemesls ir tas, — Uve Jorgens, atlaizdamies pret krēsla atzveltni, paziņoja, — ka jūsu elektrostacija ir mūsu rokās. Ja jūsu skaitļotājs pašlaik vēl strādā, tad tikai tāpēc, ka mēs to atļaujam. Jūsu karaspēks, — viņš nicinoši pavīpsnāja, — ir sakauts. Šie cilvēki tik ātri vēl neatjēgsies. Viņi bēg, un es nevaru jums pateikt, kur un kad viņi apstāsies. Ja nu jūs sūtīsiet turp vēl kādus, mēs nokļūsim tai vietā pirmie un, ja ieraudzīsim, ka nav iespējams aizstāvēties, staciju iznīcināsim. Tas ir iemesls, kas jums nebija zināms un kura dēļ jūs pieņemsiet manus noteikumus, lai arī kādi tie būtu.

Viņš bridi klusēja. Klusēja ari Sargātājs, un Uve Jorgens piebilda jau citā, nomierinošā tonī:

—* Jums to būs vienkārši izdarīt jo mūsu noteikumi nav vērsti pret jums, tie izvirzīti jūsu pašu labad. Droši vien jums jau izstāstīja, kāds ir stāvoklis ar jūsu spīdekli.

Sargātājs pavērās Bruņiniekā un.vaicāja:

— Vai jūs esat zinātnieks?

—< Nē, — Uve Jorgens atbildēja. — Es esmu karavīrs. Un esmu radis savu pienākumu veikt līdz galam. Lai cik grūti tas būtu.

Sargātājs pamāja.

•Uve Jorgens brīdi gaidīja.

— Tātad, kāds būs jūsu vārds?

—* Man jāapspriežas. Par tādiem jautājumiem mēs domājam kopīgi.

* * 'H

Līmeņa Sargātāji sapulcējās vienā no Nama istabām. Viņi apsēdās pie apaļa galda un labu brīdi, noliekuši galvas, klusēja, it kā sakopotu domas, it kā no kaut kā atvadītos. Tad Vecākais Sargātājs dziļi nopūtās un teica:

— Baidos, ka jebkurā gadījumā civilizācija ies bojā. Mēs esam galā.

Viņš nogaidīja. Neviens ne iebilda, ne piekrita. , — Es paskaidrošu, — viņš lēni sacīja, lai -gan neviens neprasīja paskaidrojumus; tie droši vien bija nepieciešami viņam pašam. — Mums izvirzīti noteikumi. Piekrist tiem, piekrist evakuācijai nozīmē apglabāt visu, kās ar milzīgu piepūli gadu simtos šeit paveikts. Neesmu pārliecināts — un, man liekas, viņi paši ari ne —, ka evakuācija ir reāla; tomēr principā tā ir iespējama. Mēs izglābsim cilvēkus, bet iesim bojā kā Dāla cilvēce, kā kultūra un dzīves veids. Nepieņemt noteikumus nozīmē palikt bez enerģijas. Jūs zināt, kas tad notiks. Vispirms sabruks Līmenis, bet pēcāk notiks tas, no kā tik ļoti baidās mūsu viesi.

— Viņi to neizdarīs, — klusi teica cits Sargātājs. •— Tie ir tikai draudi. Viņi ir attīstītas civilizācijas pārstāvji. Viņi nevar sagraut vai arī kaut vai tikai izslēgt staciju, zinot, ko tā nozīmē gan mums, gan viņiem. Viņi taču nevar nesaprast…

— Un tomēr viņi nesaprot, — Vecākais atteica. — No Zemes atlidojušie cilvēki gluži neatbilst… pareizāk, ne tuvu neatbilst tam priekšstatam, kāds mums bija izveidojies, kad mēs retajos brīvajos vakaros šajā pašā istabā sapņojām par to, kā tālā Zeme beidzot atradīs laiku, lai mūs apmeklētu un mums palīdzētu. Viņi ir citādi. Tikai viens no viņiem — tas, kuru mēs nosūtījām …

—• Vai bija nepieciešams to darīt? — viņu pārtrauca otrs Sargātājs.

- — Nezinu, un neviens no mums nezina. Negaidīta izrādījās ietiepīgā nevēlēšanās mūs uzklausīt, domāt līdz un izprast. Cenšanās par katru cenu rīkoties pēc sava prāta ,..