Savam brālim sargs

Viņš domīgi pakasīja vaigu. Jāanalizē no paša sākuma. Ko darīja cilvēki, pirms sāka lūkoties kastē? To uzstādīja. Šuvalovs redzēja, kā tas notika. Kasti uzstādīja nevis kā pagadās, bet tā, it kā būtu ļoti svarīgi to novietot stingri noteiktā stāvoklī, orientējoties pēc debess pusēm. Parasti aparatūru tā noorientēja tad, ja tai jāuztver vai jānoraida, teiksim, elektromagnētiskie viļņi

vai kas cits.,. Ja šeit notiktu uztveršana, tad uz ek-_ rāna kaut kas parādītos, citādi nebija jēgas tik cītīgi tajā skatīties. Protams, varbūt attēls vēl parādīsies, jāizseko līdz galam… Bet, ja tā nav uztveršana, tad — pārraide? 9

Kas tiek pārraidīts? Pārraidei pirmām kārtām nepieciešams enerģijas avots. Tā šeit nav. Ja tas atrastos kastē, tad būtu jāpieņem, ka Dāla tehniskās kultūras līmenis ir daudz augstāks, nekā varētu secināt no visa līdz šim redzētā. Tādā gadījumā kastes ārpusē būtu jāatrodas kaut pašiem primitīvākajiem šī avota vadības orgāniem. To nav. Vai ir iespējama kādas informācijas pārraide bez enerģijas patēriņa? Nē, nav iespējama. Tātad atkrīt ail pārraides variants?

Vēl ne, — Šuvalovs turpināja pārdomāt. Pagaidām tikai skaidrs, ka enerģijas avota šeit nav. Taču informāciju var pārraidīts arī, izmantojot citu enerģijas avotu. Piemēram, atspoguļojot saules gaismu kaut vai ar parasto spoguli. Vai — vēl labāk — ar parabolisko, kas fokusē starus. Ja vien kastei būtu spoguļsiena un ja tā būtu noorientēta tā, lai uztvertu un atstarotu Dāla starus, tad.,.

Taču spoģuļa nebija, un kaste bija uzstādīta pavisam citādi. Tās aizmugure, kurā patiešām atradās zināms padziļinājums, bija vērsta pret… Pret ko? Šuvalovs pūlējās orientēties. Jā, varēja sacīt, protams, visai aptuveni, ka ar ekrānam pretējo, tas ir, aizmugures, sienu kaste ir noorientēta uz to pusi, no kuras tikko bija ieradušies Šuvalovs un visi pārējie… Nē, vairāk uz ziemeļiem, uz ziemeļiem… Apmēram uz to pusi (ja vien, protams, Šuvalovs nekļūdījās), kur atradās izmirusi pilsēta, kur Šuvalovs ar kapteini nolaidās un kur viņu sa- „ gūstīja. Pagaidām gan nebija svarīgi, uz kuru pusi, tikai fakts, ka šeit nekas neatspoguļojas.

Ekrānā joprojām nebija attēla. Pārraide… pārraide •… Sava enerģijas avota nav, cita — ari ne…

Šuvalovs domīgi raudzījās gan ekrānā, gan cilvēkos, to sejas viņš gandrīz neredzēja, jo stāvēja aizmugurē un galvenokārt raudzījās pakaušos. Viņš lūkojās uz priekšā stāvošā sarkano kaklu. Tas bija sarkans, un pa to lēni ritēja uz leju liela sviedru lāse. Sviedru? Šuvalovs paraustīja plecus: pašlaik nemaz nebija tik karsts … Viņš pagāja malā, lai labāk varētu saskatīt sejas. Tās bija saspringtas un spīdēja no sviedriem, it kā cilvēki nevis nekustīgi sēdētu, cieši vērdamies matētajā ekrānā, bet veiktu darbu, kas prasa velns zina kādu enerģiju…

Enerģiju?

Kas teica, ka šeit nav enerģijas avota? Tiesa — mākslīga nav. Bet ja nu ir runa par dabisku? …

Pēkšņi atmiņā kaut kas uzvirmoja. Neskaidri, neskaidri … It kā viņš par kaut ko tādu būtu dzirdējis… Vai redzējis … Vai lasījis… Ar vienu vārdu sakot, kaut kas ir bijis, kaut kad, kaut kur …

2ēl, ka atmiņa vairs nav tāda kā agrāk.

Nē, redzējis viņš noteikti nav.

Varbūt lasījis?

Vai tikai nebūs bijis tajā pašā tehnikas vēstures grāmatā?

Šuvalovs pūlējās atcerēties. Nē, tur noteikti nebija nekā tamlīdzīga.

Un tomēr tas bija tieši grāmatā, ne ierakstā, ne kristālā, bet tieši grāmatā.

Tāpat kā visi laikabiedri, viņš bija dzīvē redzējis tikai dažas grāmatas. Ja vairāk paurdītu atmiņu, droši vien varētu ikvienu no tām nosaukt.

Pamēģināsim.

Pirmkārt, protams, Kristiansena grāmata, kurā tas izklāstīja savu teoriju. Nepelnīti aizmirsta, daudzus gadus šī grāmata bija vāļājusies, kur pagadās, kamēr to pilnīgi nejauši izlasīja viņš, Šuvalovs. Kristiansena teorija kļuva par izejas punktu jaunai, ko tagad sauca par Kristiansena—Šuvalova teoriju.

Ne viss tajā bija saprātīgi un loģiski. Piemēram, izteicis pilnīgi pareizu (kā vēlāk izrādījās) hipotēzi, ka zvaigznēs notiekošos procesus var regulēt ar relatīvi niecīgu enerģiju, turpat blakus Kristiansens bija samelsis visādas blēņas, pieņemot, starp citu, ka par tādas enerģijas avotu var kļūt cilvēka psihes lauks, kas dod iespēju realizēt, piemēram, telepātiskos procesus.

Jautājums par telepātiju sen vairs nav strīdīgs, tele- pātija tiek izmantota praksē. Bet kas attiecas uz iespēju iedarboties uz zvaigznēm …

Viņš, Šuvalovs, arī atrada iedarbes iespēju ar mazu enerģiju. «Uz tā arī balstīta Averova iekārta. Tomēr tam nav nekāda sakara ar psihes lauku.

Bet Kristiansens uzskatīja … Un, liekas, pat bija kaut ko tādu izstrādājis …

Šuvalovs ar pūlēm atturēja izsaucienu.

Nu viņš atcerējās!

Patiešām, Kristiansens bija konstruējis ārkārtīgi vienkāršu aparatūru, kurai bija jākoncentrē atsevišķu cilvēku psihes izstarotais lauks un, ar to modulējot kādu enerģijas plūsmu, jāvirza tā uz spīdekli. Viņš uzskatīja, ka tieši tāda modulācija palīdzēs nodibināt kontaktu ar līdztelpu, kurā, kā zināms, arī izplatās psihes starojums. *

Un tad?

Šuvalovs paraustīja plecus.