Savam brālim sargs

— Jāatzīst, — sacīja Laika Sargātājs, ~ ka gadsimtu gaitā Zeme mūs ir aizmirsusi. Acīmredzot tai bijušas savas rūpes. Visu nevar saglabāt atmiņā. Mēs neesam saglabājušies. Jā, mēs pārdzīvojam kritisku brīdi. Taču gribu jums atgādināt, ka tas nav pirmo reizi. Kaut kas līdzīgs — kā jums jāzina, jo mēs esam to mācījušies — notika gadus desmit vai divdesmit pēc izkāpšanas uz planētas, kad daļa atlidojušo — atcerieties, uz planētas vēl dzīvoja pirmā paaudze! — nolēma. i s

—- Jūs maldāties, Sargātāj, — Vecākais iebilda. — Tā bija nevis atlidojusi paaudze, bet pirmā no Trauka. Pirmā, kas piedzima šeit.

— Tas nav būtiski… Svarīgi tas, ka viņi, sašutuši par grūtībām un vēl glabājot atmiņā Zemes līmeni, nolēma izmantot mūsu ierobežoto enerģiju nevis spīdekļa regulēšanai un Trauka un skaitļotāja darbībai, bet sadzīvei, apgaismojumam, daudzām iekārtām, kas domātas ērtību radīšanai… Mēs atceramies, ar ko tas beidzās.

— Ar asinīm, — klusi noteica Trauka Sargātājs.

— Jā. Bet toreiz tā rezultātā mūsu civilizācija negāja bojā. Es ceru, ka tā neies bojā arī tagad.

— Un tādēļ jāizlej asinis?

•— Kas ir dārgāks: mazliet .asiņu vai kultūras bojā eja?

Iestājās klusums.

— Pat ja mēs piekristu Laika Sargātājam, — skaidri izrunājot katru vārdu, pēc pauzes sacīja Vecākais, •— kā lai mēs izpildām to, ko viņš liek priekšā? Jā, mūsu ir vairāk, taču atnācēji ir apbruņoti. Mēs nemākam izliet asinis, turpretī viņi — man ir tāds iespaids —• to izdarīs ar vieglu roku.

— Zeme…. — Kārtības Sargātājs nopūtās un vairāk neko neteica.

— Mums par to vēl jāpadomā, — sacīja Laika Sargātājs. — Pagaidām jāpiekrīt. Jo līdz īstai evakuācijai vēl tālu, pagaidām tā ir tikai ideja, projekts.

— Mēs piekritīsim, viņi aizlidos, — Vecākais Sargātājs paskaidroja, — un ar to brīdi ideja sāks iemiesoties, un mūsu spēkos nebūs aizkavēt viņus to realizēt, Mums atliks vienīgi gaidīt viņu atgriešanos.

— Taču atgriezīsies ne jau viņi vien, — noteica otrais Līmeņa Sargātājs. — Varbūt kopā ar viņiem at^ lidos cilvēki, kas būs spējīgi mūs saprast un mums piekrist …

— Varbūt, — Vecākais pamāja, — bet tikai «varbūt».

Atkal visi klusēja. Pēc tam Vecākais vaicāja:

— Tātad mēs esam ar mieru?

Neviens neuzdrošinājās pirmais atbildēt. Tad atvērās durvis un ieskrēja rīkotājs.

— Sargātāji… Nepatīkama ziņa. No meža uz galvaspilsētu nāk apbruņoti cilvēki.

— Ko viņi grib? Ko runā?

— Viņi grib iznīcināt Līmeni.

— Tā gan, — pārlaidis visiem skatienu, noteica Vecākais Sargātājs. — Viss izlemts mūsu vietā. Mēs piekritīsim visiem noteikumiem, jo šoreiz Līmenim draud reālas briesmas. Tas, kas pēc diviem trijiem gadu desmitiem būtu kļuvis par nepieciešamību, pašlaik ir ļaunums. Un mums tas jāiznīcina. Cilvēkiem jāatgriežas mežā.

— Kā to lai panāk?

— Manuprāt, tas nav nekas sarežģīts, — paziņoja Laika Sargātājs. — Rīkotāj, vai jums zināms, kas ved ļaudis?

— Sargātāj, man ziņoja, ka viņus ved cilvēks, kas, pēc paša vārdiem, atlidojis… Tāpat kā tie, kuri gaida šeit… Ar vienu vārdu sakot…

— Skaidrs. Tā kā mēs piekritīsim viņu noteikumiem, domāju, ka visvienkāršākais būtu lūgt tos, kuri atrodas šeit, mūsu namā, doties uz turieni — viņi var pārvietoties mums neiespējamā ātrumā — un pārliecināt meža cilvēku vadoni, lai tas ved savus ļaudis atpakaļ. Un pat palīdzēt viņam to izdarīt. Savā starpā viņi vienosies: viņiem taču ir kopīgi mērķi.

■— Piekrītam, — Sargātāji atteica.

— Pagaidiet, — iebilda Vecākais. — Tomēr… Doma Ir laba. Taču kādam no mums jābūt tur klāt. Pamiers jānoslēdz mūsu pārstāvja klātbūtnē. Citādi izrādīsies, ka Līmenis it kā būtu atteicies no līdzdalības..,

*— Vislabāk būtu, — lika priekšā otrais Līmeņa Sargātājs, — ja ietu jūs, Vecākais.

— Labi, •— pēc pār (Jomu brīža Vecākais teica. •— Esmu ar mieru.

— Lai Skaistums ar jums, — nomurmināja Kārtības Sargātājs,

* * *

Lielais kuteris rēkdams pārjoņoja pāri pūlim. Uve Jorgens vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Bruņiniekā lūpas bija nicīgi sašķiebtas. Apakšā zirgi cēlās pakaļkājās. Kāds māja ar rokām, nevarēja saprast — sveicinot vai šausmās.

Pārjoņojis pāri cilvēkiem, kuteris nolaidās tieši uz ceļa divsimt metru tālāk.

No tā izkāpa trīs vīri un nostājās šķērsām ceļam, -|3 turot automātus šaušanas gatavībā. Sargātājs apstājās j pie kutera. Viņa acīs bija neizpratne.

Kolonna, tuvojās.

Uve Jorgens pacēla pie mutes pastiprinātāju.

— Stāt! — viņš uzkliedza.

Viņa balss kā pērkons nogranda pār pļavām.

Kolonna turpināja virzīties uz priekšu. Tās priekšgalā kāds vēl māja ar rokām un kaut ko sauca. Taču I vārdus nevarēja saklausīt.

Trijotne gaidīja.

Georgs piemiegtām acīm raudzījās uz nācējiem. Viņš ; jutās labi. Viņam likās — viņš atkal aizstāv šauru eju aizā un viņam uzbrūk visa persiešu armija. Toreiz viņu bija trīssimt, tagad trīs. Taču arī toreiz pat trijatā viņi nebūtu atkāpušies,, turklāt tagad viņa rokās bija pavisam cits ierocis, un viņš mācēja ar to rīkoties,