Savam brālim sargs

Tagad, kad karš sākās šeit — bet par to Mūks nešaubījās —, viņam bija žēl šo lauku un cilvēku, kuri ikvienā karā cieta vairāk par citiem, bet tad ar saviem sviedriem atkal atjaunoja dzīvi, lai pēc dažiem mēnešiem vai gadiem no jauna visu zaudētu.

Bez darba sēdēt negribējās, un Mūks piecēlās.

Viņš piegāja pie pļāvējiem un lūdza, lai arī viņam iedod izkapti.

Viņam to iedeva. Viņš pielāgoja izkapti augumam, nostājās vienā rindā ar pārējiem Tin pļāva soli solī ar tiem, slaidi ceļot un strauji nolaižot izkapti. Šī māka Mūkam bija asinīs, un nekas nevarēja viņu piespiest to aizmirst.

Kails līdz jostas vietai, sviedros spīdošu augumu, viņš pļāva kopā ar tiem, dziļi, dziļi ieelpojot ne ar ko nesalīdzināmo smaržu, kas dvesa no vasaras pļavas un tikko nopļautās zāles, uz kuras ātri žuva rasa,

Pēc tam viņš paēda kopā ar visiem, Eda maz, tagad zinādams, ka šiem cilvēkiem nemēdz būt nekā lieka.;

Tad viņš izdzirda dziesmu.

Pār ceļu, kas slaidi aplieca pļavu, cēlās putekļi. Gāja pūlis, un dziesma skanēja no turienes.

Tur kaut kas spīdēja, un Mūka pieredzējušais skatiens noteicat ieroči.

Viņš atvadījās no pļāvējiem un atgriezās tur, kur pļavas malā atpūtās Anna un viņš bija atstājis savu automātu. Mūks uzmeta ieroci plecā.

— Ejam nu, meitenīt.

Viņa paklausīgi piecēlās.

Pūlis tuvojās, un varēja jau saskatīt kapteini, kas gāja priekšgalā^

DIVDESMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Vienības vadonim Uvem Jorgenam Riteram ft>n Ekam

Mēs, Līmeņa Sargātāji, pieņemam tavus noteikumus, ja tu pieņem mūsējos.

Cilvēki iznākuši no meža un nāk uz galvaspilsētu.

Ja tie ieņems pilsētu, mēs neko vairs nevarēsim izdarīt. Tad notiks tas, no kā tu baidies.

Visu cilvēku dēļ lūdzam tevi apturēt nākošos, tikai rīkojoties bez cietsirdības. Dari to nekavējoši.

Parakstījis Vecākais Sargātājs. * * *

Pakavi dobji klaudzēja, rati čīkstēja. Gandrīz nekratīja, acīmredzot ceļu centās uzturēt kārtībā. 2ēl, ka pāri augstajām malām neko nevarēja redzēt. Pēc trim stundām apstājās,

«— Pārjūgsim zirgus, — viens no sargiem paskaidroja.

— Derētu izkāpt, — Šuvalovs neapņēmīgi noteica.

— Labi. No šejienes tik un tā neaizmuksi.

Nolaida uz leju malu. Šuvalovs izkāpa, ar baudu pagājās dažus soļus un paskatījās visapkārt.

Te bija stepe. Taisns ceļš nelielā lokā sniedzās pretī apvārsnim. Netālu atradās pamaza mājiņa, tai līdzās zirgu stallis. Nekā ievērības cienīga.

Bet gar ceļa malu .,

Interesanti.

Gar ceļa malu līdz pat apvārsnim redzēja slejamies augstus torņus no resniem baļķiem. Pareizāk, nevis torņus, bet ažūras konstrukcijas. Ja Šuvalovam jautātu, ko šīs konstrukcijas viņam visvairāk atgādina, viņš nešaubīdamies sacītu, ka tās ir līdzīgas augstsprieguma elektroenerģijas pārvades līniju balstiem, kādi eksistēja senatnē, kad vēl nebija zināmi praktiski paņēmieni enerģijas pārvadei bez vadiem. Protams, uz Zemes tādu konstrukciju sen vairs nebija, bet līdzīgus zīmējumus viņš bija redzējis tehnikas vēstures grāmatās.

Tiesa, tajos attēlos starp torņiem vai mastiem bija izvilkti vadi. Šeit vadu nebija. Iespējams, ka tos vēl nebija paguvuši izvilkt: spriežot pēc koka gaišās nokrāsas, torņi bija celti nesen.

Acīmredzot tieši par to viņiem bija stāstījis Līmeņa Sargātājs. Tā bija līnija, pa kuru galvaspilsēta saņems saules bateriju ražoto enerģiju. Viņi domāja pabeigt darbu, pirms izbeigsies degviela viņu enerģētiskajai iekārtai. Lai skaitļotājs ne uz mirkli nepārtrauktu darboties, lai sabiedrība ari turpmāk attīstītos pēc iepriekš izstrādātas programmas …

Šuvalovs paraustīja plecus. Galu galā, ir iedomājama ari tāda sabiedrība. Jo vairāk tādēļ, ka arī viņi paši saprot: tai ir īslaicīgs raksturs, līdz tam brīdim, kad būs uzkrāti spēki pārejai uz nākamo posmu …

Taču kāda tam jēga, ja viņiem nebūs laika pāreju realizēt. Nebūs laika pabeigt līniju, iedarbināt saules baterijas. Nekam nebūs laika …

Dāla zvaigzne!

Viņš palūkojās tajā, piesedzis acis ar plaukstu. Dāla zvaigzne — vietējā saule — atradās pusceļā starp zenītu un horizontu. Šuvalovs drūmi raudzījās tajā un, pats t© neapjaušot, pārmetoši šūpoja galvu.

Pēc tam viņš paskatījās uz saviem nelūgtajiem ceļabiedriem. Tie zirgi, ar kuriem viņi bija atbraukuši, jau izjūgti, jauni vēl nebija iejūgti. Cilvēki pulcējās ap plakanu kasti ar matētu vāku, kas bija uzlikta uz statīva. Šuvalovs bija ievērojis tieši tādu pašu kasti Sargātāju nama iekšējā pagalmā, un tās priekšā arī stāvēja cilvēki. Apmēram šajā pašā stundā.

Vai rituāls? Ko tas varēja nozīmēt?

Šuvalovs piegāja tuvāk.

Neviens viņu neievēroja. Visi saspringti un koncentrēti raudzījās matētajā vākā.

Šuvalovs piegāja pavisam klāt, apstājās aiz cilyēku mugurām. Matētajā ekrānā nebija nekāda attēla. Tas vispār nespīdēja, lai gan Šuvalovs, redzējis pie Sargātājiem skaitļotāju, nebūtu pārlieku izbrīnīts, ja šeit izrādītos ja nu ne gluži tridivizors, tad vismaz kāds no tā priekštečiem. Taču attēla nebija, un tāda versija atkrita.