Savam brālim sargs

Piteka sejā bija sastindzis neapzināts smaids. Kopš viņš sevi atcerējās, viņš bija cienījis spēku. Stiprākais uzvarēja un palika dzīvs. Vājākais gāja bojā. Uz stiprāko balstījās cilts. Vājais tai bija slogs. Aiz Piteka muguras atradās desmit cilvēku cilts, maza, bet varena cilts. Tās vārdā Piteks bija gatavs nogalināt.

Uve Jorgens ar mutes kaktiņu pasmīnēja. Viņš bija karavīrs. Un dvēseles dziļumos joprojām ticēja, ka īstā vieta un laiks, kad visspilgtāk izpaužas labākās cilvēku īpašības — drosme, apņēmība un griba —, ir karš.

Šai masā, kas nāca viņam virsū, viņš neredzēja neviena atsevišķa cilvēka. Tādu tur nebija. Bija tikai masa, ko sauca par pretinieku. Bija mērķis, kurā vajadzēja šaut.

Viņš gaidīja, lai pretinieks pienāk tuvāk. Uve Jorgens nekad nebija cīnījies kājnieku ierindā, bet viņš bija daudzpusīgi izglītots karavīrs un zināja, ko spēj šis ierocis, kuru tik droši turēja viņa rokas.

Tad Uve nokomandēja:

— Uz priekšu — marš!

Viņi devās uz priekšu,

— Uguni!

Nodārdēja šāvieni.

# * *

Cilvēki krita, aiz šausmām kliegdami. Zirgi slējās pakaļkājās un zviedza. Gāzās rati.

— Tie taču ir mūsējie! Ko viņi dara! Mūk, ko viņi dara! , Ј t

Mūks neatbildēja. Viņš lēni ļimar piespiedis pie vēdera plaukstu. Caur pirkstiem sūcās asinis.

Kapteinis nolaidās ceļos viņam blakus. Viņa seja saviebās. Viņš satvēra no Mūka rokām izkritušo automātu. Notēmēja. Nospieda gaili.

— Velns parāvis, viņiem arī ir automāti!

— Uve, tie var būt tikai mūsējie!

— Nav teikts. Vispār … atlikt uguni!

Aiz muguras kaut kas nošķinda. Piteks atskatījās.

— Kuteris ,., — viņš skumji noteica.

Priekšā cēlās putekļu mākonis. Pūlis atkāpās, atstājot uz ceļa ķermeņus. Kāds cilvēks nekustīgi stāvēja, turēdams automātu nolaistajā rokā, un pie viņa skrēja meitene. Uve Jorgens viņus pazina,

* * «

— Mūk 111 •— Uve Jorgens nomurmināja. — Niko- dim 11.

Kapteinis, drudžaini rīstīdamies, skatījās sāņus. Anna raudāja, Piteks bija drūms. Georgs noliecās pār ievainoto. Tecēja asinis, un pilieni aizritēja putekļos.

Mūks dziļi un grūti nopūtās.

— Piedod mums mūsu… — viņš klusi noteica. — Kaptein, izņem no kabatas.,. Tur ir kaut kas interesants. Ļoti svarīgs. Bruņiniek, tu pieliecies… Dzirdi, Uve Jorgen?

Uve noliecās pie Nikodima.

— Bruņiniek, kur ir tavs brālis Ābels?

Uve Jorgens strauji izslējās. Mūks vārgi pasmaidīja.

— Jūs jau to nezināt… Atbildi: «Vai tad es esmu sargs savam brālim?»

Georgs, pacēlis acis, nogrozīja galvu.

tic * *

— Kaptein, ko nu darīsim? — Uve Jorgens vaicāja.

1 — Tu to vaicā tagad? Kāpēc nevaicāji agrāk?

Uve Jorgens sadrūma.

—■ Agrāk man viss tāpat bija skaidrs.

»— Bruņiniek … Bruņiniek, pazīstu tevi. Pazīstu jūs. Brašie puiši, jūs stāvējāt ar automātu pie gurna un šāvāt neapbruņotus cilvēkus … pat nomērķējot… Bruņiniek, tu* vismaz varēji sākumā mums uzsaukti

— Kaptein, pagaidi. Es saprotu, ko tu domā. Taču to prasīja apstākļi. Viņi nāca uz galvaspilsētu. Bet mēs tikko bijām vienojušies ar vadoņiem. Tikko. Ja galvaspilsētā sāktos jukas, visas mūsu sarunas būtu veltas. Gribi vai negribi, bet vajadzēja šaut…

— Un tu negribēji, vai ne? Tu ļoti negribēji? Un tu iepriekš palūdzi mūs griezties atpakaļ? Un paskaidroji, kāpēc pašlaik nav jāiet uz galvaspilsētu? Un, ieraudzījis viņu vidū mūs ar Mūku, lūdzi mūs atrunāt visus pārējos? Tu ļoti lūdzi? Un tikai tad, kad mēs nepiekri- tām, tu pret savu gribu sāki šaut? Vai ne? Es pareizi visu restaurēju, ja?

Uve Jorgens auksti paskatījās .Uldemīrā.

— Kaptein, es neesmu diplomāts. Esmu karavīrs. Un runāju tajā valodā, kurā esmu mācīts izskaidroties.

— Jā, tev lieliski iemācījuši… Saki man: kāpēc tu, 'Uve Jorgen, esi nokļuvis nākotnē? Kāpēc tu nepaliki guļam tur, kur tevi nogāza?

433

—• Kāpēc? — Bruņinieks pavīpsnājis teica. — Kaptein, vai tu doīriā, ka nākotne pieder tikai jums? Ka mums tajā nav ko darīt? Taču nākotne izvēlas nevis pēc mūsu, bet pēc savas vēlmes, tāpēc mēs abi ar tevi esam satikušies šeit. Klausies, kaptein, kāda gan star-

15 — 2043

pība? Jā, es šāvu, — bet tu? Vai tev uz pirkstiem būtu manikīra laka? Taču ne jau laka, vai ne? Kāpēc tad tu te stāvi tādā prokurora pozā?'

— Es šāvu uz jums, jo ir tādas situācijas, kad ir vai nu jāšauj, vai jākļūst par nelieti. Bet tu?

— Man bija tieši tāpat. Es saņēmu pavēli, bet neizpildīt pavēli man nozīmē būt nelietim. Arī man bija vai nu jāšauj, vai jāuzskata sevi par nelieti. Mīļais kaptein, kāda tad īsti ir starpība?

— Tāda, ka mēs ar tevi dažādi izprotam to, kas ir un kas nav nelietība.

— Vai ir vērts tāpēc strīdēties?

— Ir vērts, pilot.

— Bet es uzskatu, ka ne. Jo mēs abi un pārējie — vēl seši cilvēki — esam atlidojuši-šurp. Visi atšķirīgi. Vai tad mēs esam atveduši tiem, kas dzīvo uz šīs planētas, dažādus likteņus? Nē, mēs viņiem esam atveduši vienu un to pašu — jo mēs esam viens veselums un visi kopā varam atvest tikai kaut ko vienu. Lai ko arī mēs būtu darījuši pagātnē, šeit, nākotnē, mēs darām vienu un to pašu. Un tur tu, kapteini neko nevari grozīt.