Savam brālim sargs

Uve Jorgens gandrīz vai sāka griezt zobus: viss uzvedums izrādījās nevajadzīgs, pirmizrāde izjuka: pēk- šņuma priekšrocība bija zaudēta. Tomēr bija jācīnās līdz galam.; Uve Jorgens apsēdās krēslā.

— Gaidīsim, Tu arī. Sēdies šeit,

Ierēdnis paklausīgi apsēdās.

Minūtes aizritēja klusumā, Skaitļotājs klusu dūca. No logiem lija balta, mierīga gaisma. Uvem Jorgenam likās, ka jaukā saulīte, Dāla zvaigzne, nogaida komandu: «Uz priekšu, uzbrukumā!»

0 * * *

Mūkam iepatikās atrakt drupas. Darbs bija mierīgs un interesants. Ej nū sazini, ko atradīsi pēc minūtes vai stundas. Taču kaut ko jau noteikti.

Viņš tomēr bija atracis ieeju tajā namiņā. Sāka no iekšpuses mest ārā zemi. Krietni noņēmās. Laiku pa laikam izlīda, noslaucīja sviedrus no pieres — jo diena, kā jau te parasts, karsta —, apskatījās, kur meitene, vai nav aizbēgusi. Nē, vienmēr atradās tepat tuvumā. Klusa, mazliet samulsusi. Skumst, Nikodims saprata. Tā arī jābūt. Viņam patika šis pāris. Viņa — jauna un pievilcīga. Uldemīrs — solīds un uzticams. Mīlestību un saticību abiem!-

Savā reizē aicināja pusdienot. Paēda. Nikodims mēģināja aizsākt sarunu. Gribējās parunāties par dzīvi — kā viņa to saprot. Meitene klusēja. Lai gan viņai, jaunietei, neklājas klusēt, kad vaicā.

Atpūties Nikodims raka tālāk — tik un tā nebija, ko darīt. .Atraka lādīti ar kristāliem, vēl gadījās ar plastmasu fiksēta labi saglabājusies fotogrāfija. Tas bija sēru attēls. Kaut kādi cilvēki stāvēja pie kapakmens. Visapkārt — šejienes koki ar garajām skujām. Tiesa, apglabājuši bija sen: kapakmens jau bija iegrimis. Un uz tā bija vārds. Laikam gan kāds no vietējiem. Kā tad šo vietējo saukuši?

Attēls bija neliels, uzraksts nofotografēts slīpi un grūti salasāms. Taču Mūkam bija lieliska, jaunībā ar lasīšanu nesabojāta redze. Viņš piemiedza acis, pagrozīja attēlu šā un tā, līdz tomēr izlasīja. Tika galā.

Hanss Pērs Kristiansens — lūk, kas tur bija rakstīts. Tālāk — dažas rindas sīkākiem, jau pavisam nesalasāmiem burtiem.

Mūks iegrima domās. Likās, vārds nav svešs. Dzirdēts ne vienu reizi vien. Kristiansens. Dod, dievs, atmiņu…

Un atcerējās.

— Anna! — yiņš paslējās ārā no tranšejas, atbalstījās ar plaukstām pret zemi un izlēca laukā. — Anna, panāc šurp. Tā gadījies, ka visiem jāsapulcējas. Steidzīgi jāatrod kapteinis ..,

* * *

Bija tik skumji, ka gribējās raudāt. Kaut kā bija žēl. Varbūt nepiepildīto neizprotamo cerību? Viņa nezināja, un tādēļ kļuva vēl skumjāk.

Sākumā likās — viņa ir iemīlējusi. Gribējās iemīlēt, un tad ieradās cilvēks, kas atšķīrās no visiem citiem, interesants, pārliecināts, uzmanīgs.-Viņa iemīlēja, bija gatava uz visu. Taču viņš nez kāpēc vilcinājās. Iespējams, ka noniecināja, bet varbūt nemaz negribēja to no viņas. Vai arī gluži vienkārši bija neuzņēmīgs. Tas nav piedodams.

Protams, viņu grūti nosaukt par jaunu, un Anna ievēroja biedru, puišu un meiteņu, skatienus. Taču viņa bija savādāka nekā tie. Domāja un darīja citādi. Tā viņai likās.

Un, ja viņš būtu izrādījis, ka patiesi mīl, viņa būtu tam pieķērusies droši vien nopietni un uz ilgu laiku,

Neviens, protams, nevar pateikt, vai uz visiem laikiem, bet uz ilgu gan.

Taču viņš neko tādu neizrādīja.

Ar savām darīšanām viņš Annu aizmirsa. Protams, katram ir savas darīšanas. Tā jābūt. Taču nedrīkst aizmirst. Uzmanībai jābūt vienmēr. Būtu vismaz kādu ziedu pasniedzis. Pasēdējis, aprunājies. Pastāstījis, kā mīl. Vienalga, cik daudz darba, — būtu izrāvies, lai parādītu, ka darīšanas paliek darīšanas, bet pasaulē nav un nevar būt nekā svarīgāka par viņu.

Tagad viņa skaidri saprata, ka neko tādu no viņa nesagaidīs.

Protams, ja viņa mīlētu, tad būtu samierinājusies. Taču tagad kļuva pilnīgi skaidrs — nemīl. Zuda arī interese par viņu. Jo redzēja, ka viņš dažkārt nezina, ko darīt, šaubās, svārstās. Bet viņai tik ļoti vajadzēja ticēt cilvēkam, lai pēc viņa pirmā vārda mestos kaut vai ūdenī.

Tikai aprobežoti cilvēki vienmēr visu zina, — bet Anna to vēl nesaprata, jo bija pārāk jauna.

Nē, viņš nav tās liktenis.

Jāpasaka viņam — un jāaiziet.

Un atkal, kad vajag, viņa nav. Pametis Annu un aizlidojis.

Nē, bez šaubām, viņai taisnība. Labi, ka viņa laikus visu sapratusi.

Protams, viņš cietīs. Bet tur neko nevar līdzēt.

Vai viņš ilgi būs prom?

Sāka zust pacietība. Tieši šajā brīdī viņu pasauca Nikodims,

«! * *

Mūks zināja, uz kuru pusi jāiet, viņi ātri saposās un devās ceļā. Iet mācēja abi — gāja it ka nesteidzoties, bet veicīgi.

Zeme jau bija apsēta otrajai ražai, un klajie lauki ātri pārklājās ar asnu zaļo segu. Pļavās sākās siena laiks.

Mūks nosēdās pļavmalā un, acis piemiedzis, priecājās, kā ik vēzienā jautri atmirdz saulē izkaptis.

Viņam bija skumji.

Mūkam karš nebija nekāds jaunums. Klosteris, kurā viņš kādreiz, ļoti sen, tika uzņemts mūku kārtā, atradās uz liela kara ceļa. Pa to jāja teitoņi, gāja poļi, uzbruka zviedri. Pēcāk tie atkāpās, aiz viņiem nāca krievi.

Dega zemnieku mājas, lauki tika izbradāti, nenobriedušas vārpas iemītas putekļos.