Pēdējais orks

Kapteinis Rankstrails nevarēja atcerēties pirmo reizi, kad bija ierau­dzījis Varilu, — viņš bija tikai dažas dienas vecs, kad viņa ģimene pa­meta Zināmo zemju robežu. Viņš dzīvoja mazā pasaulītē, ko veidoja piena garša, mātes smarža un mugura, uz kuras viņš kūļājās, uzsiets maisā, kas bija pašūts no vecas tunikas un aizvilkts ar garu, pītu ādas saiti. Reizēm tā bija viņa mātes mugura, bet biežāk — tēva mugura: viņš abus atšķīra pēc aijājošo soļu ritma un balss, kas dūca miega dziesmiņas nebeidzami ilgajās dienās, kuras aizritēja ceļā.

Viņa ģimene bija viena no daudzām, kas bēgļu gaitās devusies orku dēļ, un stāsts par tās piedzīvoto skanēja tāpat kā daudzi citi — tas bija stāsts par kliedzieniem naktīs, par durvīm, ko izgāž ar cirvju cirtieniem, par vistām, kas sadeg kūtiņās dzīvas, bet apkārt nav jūtama ne cepeša, ne rozmarīna smarža.

Viņu trijotne sasniedza Varilu gaišā agra pavasara pēcpusdienā, neilgi pirms saule sāka slīdēt aiz ziedošiem mandeļkokiem noauguša pakalna, uz kura slējās gigantiski balta marmora pilsētas mūri. Gan pilsēta, gan debesis atspīdēja rīsa lauku ūdeņos, radot iespaidu, ka šī dubultā pasaule lidinās gaisos, iegrimusi zilgmē, kas pārvērtās zeltā, kad saule laidās tu­vāk apvārsnim.

Ja arī Rankstrails pilsētas mūrus pamanīja, viņam tie droši vien nešķita pievilcīgāki par dzimtā ciema vistu kūtīm — katrā ziņā viņš neizrādīja, ka būtu saskatījis kādu atšķirību, un turpināja snauduļot savā tunikas gabalā. Taču par spīti visam šo dienu viņš atcerējās skaidri. Pirmā aina — baltā marmora sienas un rīsa lauki, izbrīns par šo diženumu, pateicība pilsētai, kura nebija viņu dzimtene, tomēr bija tik laipna un viņus uz­ņēma, bija tik iecietīga un viņus nepadzina, lai gan viņi bija vien klejoņi bez savas zemes, — tas viss bija pārvērties par stāstu, ar kum viņu vaka­ros midzināja tēva rāmā balss.

Jau bērnībā Rankstrails domāja, ka Varila ir viņa pilsēta un viņa zeme, — un viņš justos pagodināts par iespēju to aizstāvēt. Un, ja viņam atļautu iz­vēlēties, par ko mirt, viņa izvēle būtu Varila.

Jau bērnībā viņš reizēm prātoja par to, kas būs pēc nāves.

Puikas, kopā ar kuriem viņš spēlēja bruņiniekus, mēdza teikt, ka va­roņiem, kas krituši, cīnoties par savu zemi, dievi atvēlot svētlaimību. Šis vārds bija neskaidrs, un Rankstrails secināja, kas tas droši vien nozīmē kādu īpaši labu apiešanos, apstākļus, kad reizi par visām reizēm desas, žāvētas vīģes, svaigu kazas sieru un jo sevišķi medu — vispārāko saldmi — var ne tikai nogaršot, bet baudīt pēc sirds patikas.

Rankstrails medu bija atklājis dienu pirms savas māsas Liesmas pie­dzimšanas. Tas bija saulains rīts, kad viņš, kā allaž, pavadīja savu māti, kura bija veļasmazgātāja. Viņš tai palīdzēja aiznest lielo veļas grozu uz nesen par valdnieku izraudzītā dižkunga Erktora mājām. Dižkunga nams slējās pašā Citadeles vidū, Citadele bija pilsētas sirds, bet pilsēta bija sadalīta trejos gredzenos, malējos no kuriem sauca par Vidējo loku un Ārējo loku.

Citadele, iekšējā un vislabāk aizsargātā pilsētas daļa, atradās augstāk par citām un bija senākais un dižciltīgākais pilsētas kodols. Tur atradās augstmaņu pilis, ko rotāja greznas kolonādes un ieskāva lekni dārzi. Ak­meņiem izliktu taciņu malās auga savvaļas apelsīnu un citronu koki, bet starp tiem šļakatas šķieda strūklakas.

Rankstrails savam vecumam bija ļoti spēcīgs un gara auguma, kā jau daudzi no Piemales bērniem. Viņš gāja pēc ūdens, skaldīja malku un pa­līdzēja savai mātei nest veļas grozu. Cik tālu vien sniedzās Rankstraila atmiņa, māte vienmēr bija strādājusi par veļasmazgātāju, taču tad pie­peši viņas vēders bija sācis briest arvien apaļāks, un tas — kā Rank­strails bija sapratis no kaimiņsievu runām — nozīmēja, ka tur iekšā ir puisītis vai meitenīte, kas vēl ir par mazu, lai uzturētos ārpusē tāpat kā viņš. Mamma vairs nespēja tikt galā ar darbiem kā agrāk. Ūdens bija kļu­vis par aukstu, mazgātava par zemu, un galvenais — grozs tagad bija ne­paceļami smags; un Rankstrails, kurš agrāk māti bija pavadījis tikai patīkamas sabiedrības dēļ, nu, juzdamies bezgala lepns, varēja būt node­rīgs. Tā māte nemeta pie malas savu veļasmazgātājas darbu, kas viņu ģimenei gandrīz vienmēr nodrošināja vakariņas un reizēm pat brokas­tis, jo, kaut arī Rankstraila tēvs bija veikls un prasmīgs galdnieks, tie, kuru labā viņš strādāja, nebija tikpat naski maksātāji.

Rankstrails savu vecumu nezināja, jo nabagi jau gadus neskaita, — viņam varēja būt pieci vai varbūt seši. Ja neskaita kvēkstēšanu pirmajos zīdaiņa mēnešos, pēcāk viņš nebija izdvesis gandrīz ne skaņas. Viņš vēl nekad nebija runājis, pavisam reti smējās, un tikai ārkārtējos gadījumos viņa mute pavērās raudām.

Parasti dižkunga Erktora namā viņus sagaidīja barga ekonome, kura sprīdi pa sprīdim pārlūkoja atnesto veļu, meklējot neredzamus traipus, lai varētu veļasmazgātāju nosaukt par paviršu sušķi un maksāt mazāk. Todien — gluži neticami — lielajā veļas skapju kambarī abi sastapa pašu stalto un brīnišķīgo dižkundzi Lucillu, šī nama saimnieci un pavēlnieci.