Pēdējais orks

Rankstrailam nebija ne jausmas, pie kā vērsties. Kad laulības gribēja slēgt Ārējā loka iemītnieki, viņi aicināja to pašu vīru, kurš iekasēja no­dokļus un nodevas, — greizo vīreli, kurš izskatījās pēc maitasputna, to, kura pārraudzībā bija arī nomirušo, jaunpiedzimušo un no citām zemēm ieceļojušo saraksti.

Taču Rankstrails bija pilsētas virspavēlnieks un Austra piederēja pie Daligaras aristokrātijas, nemaz nerunājot par to, ka viņa komandēja sabiedrotās pilsētas bruņotos spēkus. Viņus abus nekādi nevarēja sa­laulāt Ārējā loka maitasputns. Rankstrails klusībā apņēmās, ka tad, kad viņš būs ķēries pie valdīšanas, viens no pirmajiem darbiem būs no jauna izspriest, cik lielām šai pilsētā jābūt nodevām un nodokļiem. Bet tad atkal domas atgriezās pie neatrisinātā jautājuma: kur atrast kādu, kas varētu viņus salaulāt?

Par Citadeles dzīvi Rankstrails neko nezināja: viņš tur savā mūžā bija iegriezies tikai nedaudzas reizes.

Vēl uzmācās jautājums, kur gan viņam vajadzēs dzīvot tagad, kad viņš iecelts par virspavēlnieku. No pārdomām viņu iztraucēja Austras balss.

—    Mans kungs, — Austra jautāja, — vai gribat, lai es aizeju pasaukt birģermeistaru, lai viņš varētu noturēt laulību ceremoniju? Es viņu pazīstu jau kopš bērnības, bet jūs netraucēti varēsiet domāt par karaspēka lietām.

Mirkli valdīja klusums.

—   Jā, protams, — atbildēja Rankstrails, slēpdams atvieglojumu aiz tēlotas bezrūpības maskas.

—   Vai gribat, es pateikšu, lai viņš atslēdz Virspavēlnieku namu? Do­māju, ka tas stāv aizslēgts, kopš orki pakāra siru Erktoru.

—    Protams, — rāmi piekrita Rankstrails.

Tātad šai pilsētā bija Virspavēlnieku nams! Tātad bija vieta, kurp vest Austru. Un, ja jau viņam tagad piederēja māja, viņš varēja likt, lai uz turieni nogādā arī viņa iedzīvi: paklājus, kas izausti vēja un saules krāsās un nākuši no karavānu vadītāju pilsētas Diedāvanas, dievu dāvanas, kura pagātnē saukta par Lakilu jeb Veiksmīgo, bet kurai lemts tikt uzbūvētai no jauna no akmens un lazurīta un ieiet vēsturē kā Samkidai jeb Neuzvaramajai.

Austra jau bija devusies uz kāpnēm, kad Rankstrails atcerējās piebilst:

—    Mana kundze.

Austra apstājās, atskatījās, viegli palocījās un pasmaidīja. Tad atkal pagriezās un turpināja ceļu lejup, taču steigā zaudēja līdzsvaru. Rank­strails metās pie viņas un paguva satvert, iekams viņa bija pakritusi un sasitusies. Taču, satverot Austru, viņa masīvās zelta krūšurotas mala aiz­ķērās aiz sudraba un pērlīšu tīkliņa, kurā bija ieslodzītas precīzos rak­stos izlocītās Austras matu pīnes: tīkliņš pārplīsa, precīzie raksti izjuka, pīnes pārvērtās zīdainā matu vilnī, kas izplūda uz visām pusēm viegls kā gārņu lidojums. Pat blāvajā mēness un lāpu gaismā Rankstrails pa­manīja, ka Austra ir nosarkusi. Viņš ilgi stāvēja kā sastindzis, neuzdro­šinādamies pakustēties vai varbūt negribēdams to darīt, un arī Austra nekustējās. Beidzot ar bezgala piesardzīgu rokas kustību viņš uzdroši­nājās notraukt viņai no sejas matus.

To darīdams, viņš skatījās, kā paša tumšās rokas iegrimst Austras gai­šajos matos, un šoreiz viņam neuzmācās vēlme tās drīzāk atraut nost: šīs bija viņa paša, nevis viņa vardarbīgā dzemdinātāja rokas.

Viņš, neizjuzdams ne šausmas, ne kaunu, varēja tās droši turēt ma­tos sievietei, kuru viņš mīlēja tik ļoti, ka šīs jūtas nebija izpaužamas nekādos vārdos, un kura, baudīdama pilnīgu brīvību, bija piekritusi iz­raudzīties par vīru tieši viņu.

Viņš pajautāja Austrai, vai tā jūtas labi, un viņa palocīja galvu. Viņi vēl brīdi raudzījās viens uz otru, un tad Austra klusi teica:

—    Arī manā ēnā mājo dēmoni.

Šie vārdi nebija izrunāti kādā īpašā intonācijā, taču Rankstrails sa­juta sāpes — gluži kā dubļu jūru, kas applūdina visu pasauli. -> Viņš atcerējās dīvainās sirdsapziņas ēdas, kas viņam bija uzbrukušas tai vasaras beigu dienā, kad viņš saulrieta stundā bija atstājis Austru pils dārzā pie smaržīgajiem ziediem un sudraba šūpolēm un bija juties tā, it kā būtu pametis savu ieroču biedru orku nagos.

—Jūs man nekad neesat pateikusi, kā nomira jūsu māte, — viņš teica.

—   Viņa mēģināja bēgt un aizvest līdzi arī mani. Viņai nocirta galvu, — bezkrāsainā balsī atbildēja Austra.

—    Vai nāvessodu izpildīt pavēlēja jūsu tēvs? — jautāja Rankstrails, gribēdams būt drošs, ka visu sapratis pareizi.

Austra palocīja galvu.

—   Jūs to redzējāt? Nāvessodu, es domāju, — Rankstrails uzdrošinā­jās taujāt tālāk.

Austra atkal pamāja.

Rankstrails sajuta sāpju un kauna maisījumu, kāds pazīstams vienīgi zemisku vecāku bērniem. Viņa pēdējās šaubas — jo tādas vēl bija sa­glabājušās — nu izdzisa uz visiem laikiem.

Viņš nodomāja, ka ikviens ir atbildīgs tikai par paša izvēli, nevis par darbiem vai noziegumiem, ko pastrādājuši vecāki.

Viņš apņēma rokas Austrai ap pleciem un cieši piekļāva sev pie krū­tīm, un šķita, ka beidzot ir satikušies divi, kas ir šķērsojuši bezgalīgus tuksnešus. Viņš atkal sajuta vieglas trīsas, it kā būtu viegli nodrebējuši plaukstā saņemta zvirbuļa spārni, bet tad viss norima. Austra noguldīja galvu viņam uz pleca un sāka raudāt.