Pēdējais orks

Viņas asaras lija tieši tur, kur veco pātagas cirtienu rētas krustojās ar jaunākajām, ko bija atstājuši bendes pieskārieni.

Lizentrails viņam reiz bija teicis: ja sieviete pieskaras vīrieša rētām, atmiņas par tām pārstāj sāpēt. Tā bija taisnība. Tagadnei ir spēks pār­veidot un iekrāsot citos toņos pagātni. Un tagad, kad viņš cauri savam samta kamzolim juta līdz krūtīm atplūstam Austras sejas siltumu, pa­gātnes sāpes pagaisa: savā ziņā arī tās bija ļāvušas tapt šodienai un rīt­dienai. Un gan šodienas, gan rītdienas dēļ bija vērts izciest visas sāpes līdz pēdējam pilienam.

Kapteinis aizvēra acis. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem viņam prātā atgriezās sapnis par mazu augumiņu, ko auklēt rokās, — par kādu pavi­sam mazu radību, kam var mācīt staigāt un runāt, par kādu, kas viņu sauks par tēvu. Šo sapni viņš bija sapņojis tikai agrā bērnībā, iekams viņu vēl nebija sācis grauzt ļaunais šaubu tārps; pēcāk viņš no šī sapņa bija atteicies, viņš to bija ieslodzījis kādā tumšā kaktā kopā ar tiesībām to sapņot, jo viņu māca šausmas paša bērnos saskatīt tā briesmoņa ēnu, kas bija radījis viņu pašu. Tagad viņš atkal uzdrošinājās to sapņot: viņa bērni piedzims kā visi bērni un būs līdzīgi tikai paši sev.

Rankstrails apjēdza, ka viņam jau ir rotaļlietas bērniem, kuri vēl tikai gaidāmi. Viņš nosprieda, ka paradīze tomēr pastāv un viņš to ir sasnie­dzis: paradīze bija Austras elpa pret viņa plecu. Turēdams rokas viņas matu gaišajā siltumā, viņš varēja sajust viņas smaržu. Viņš domāja par dienām un naktīm, kad varēs priecāties par nenovērtējamo dāvanu — Austras klātbūtni. Viņas klēpī iznēsāti bērni sauks viņu par tēvu. Austra tieši tāpat kā viņš baidījās, ka savu bērnu vaibstos reiz varētu saskatīt briesmoni, kas dzemdinājis viņu pašu, — tādās bailēs mokās visi ne­cienīgo vecāku bērni. Viņš un Austra iemācīsies mīlēt paši sevi, spogu­ļodamies viens otra skatienā. Viņi abi iemācīsies mīlēt paši savu roku formu, kad redzēs, ka tādas tās ir arī viņu bērniem.

Rankstrails prātoja, vai ir taisnība, ka ķēniņu bērniem liek gulēt vie­niem pašiem tumšā istabā un neviens viņiem ne pastāsta kādu pasaku, ne padzied dziesmiņu. Un klusībā cerēja, ka neviens viņu pārāk nenosodīs, ja viņš savus bērnus tomēr paturēs sev līdzās, lai negaisa naktīs varētu vi­ņiem stāstīt pasaku par vilku un kazu un tiem nebūtu jābaidās, un tagad gan Rankstrails pasaku nobeigs, kā ierasts, ļaujot gan vilkam, gan kazai sagaidīt rītausmu, jo, lai gan ir taisnība, ka nekad nevajag atteikties no negantā niknuma, ko dievi cilvēkiem devuši, lai tie neciestu badu, tāpat ir taisnība, ka vienmēr jāturpina sapņot par to, kā vilks rāmi var dusēt līdzās kazai.

Līdzīgi kā ķēniņu zirgu staļļos, kur tīrasiņu rikšotājiem starp pakaviem šaudās sīkas pelītes, tāpat arī Rankstraila prātā līdzās dižajām do­mām pazibēja arī sīkas un pat smieklīgas domiņas.

Viņš minēja, vai varētu būt taisnība, ka Citadelē katru dienu cep svaigu maizi. Viņš prātoja, vai tur pietiekami bieži vāra arī sīpolu zupu un vai tagad, kad viņš ir tik liels virspavēlnieks, viņam būs tiesības da­būt arī otru bļodiņu.

Rankstrails turēja roku Austrai uz pakauša un zem savas raupjās plaukstas juta viņas matus, gludus kā zīds. Un, kopš viņš bērnībā bija pavadījis uz kapiem savas mātes zārku, viņa acis trešoreiz piepildīja asa­ras. Otrreiz viņš, turēdams rokās izmisušu bērnu, bija apraudājis Joršu. Viņš briesmīgi kaunējās no savām asarām, bet reizē itin nemaz no tām nekaunējās. Viņš ļāva, lai Austra tās pamana, un, augsto margu paslēpts no visu skatieniem, turpināja turēt viņu cieši piespiestu .krūtīm.

Nekas cits šai pasaulē nevarēja būt tikpat drošs kā šī patiesība: vi­ņiem bija jābūt kopā, viņi piederēja viens otram, un tā tam bija jābūt vienmēr, jo viņi bija divi, kas šķērsojuši tumsu un beidzot satikušies. Ja ne viņi, kurš tad? Kurš dos gaismu pasaulei, kurai tās nav? Austra rau­dāja klusi, tās bija tīras un atbrīvojošas asaras, kas plūda ilgi, un viņas šņuksti kļuva arvien klusāki.

Rankstrails nodomāja, ka viņiem divatā noteikti izdosies, — viņi spēs radīt cienījamu pasauli, kur nevienam nebūs jākaunās par savām asinīm, kas mantotas plūst dzīslās. Kauns par savas cilts piedzīvotajām sakāvēm līdz ar nemīlēta bērna apziņu bija divas no vissvarīgākajām orka būtības sastāvdaļām — tās iederējās pasaulē, kur katram atsevišķi nav nekāda svara, bet svarīga ir vienīgi piederība, lielam karapūlim. Rankstrails pārvērtīs orkus par tautu, kur ikviens atcerēsies savu diže­numu un lepnumu, kur ikviens varēs lepoties ar savu dzīvību.

Arī orku tauta spēs aizmirst savus trulos un nežēlīgos dievus, kas tos bija piespieduši ticēt, ka tautas vienīgais spēks un varenība ir apslēpta ieročos. Arī orki atklās, ka neviens ceļš viņiem nav slēgts. Nevienam vairs nevajadzēs kaunēties par savām asinīm. Rankstrails tāds būs pēdējais.