Pēdējais orks

Kad visu elpa kļuva vienmērīga un neviena kustība neizjauca rāmās nakts klusumu, viņš piecēlās un devās prom svešajos laukos, ko citiem neuztveramas skaņas un smaržas viņam padarīja skaidrus un pārredza­mus kā karti. Uz dienvidiem no nometnes bija trušu ala. To viņš atrada uzreiz — trušu pēdas viņš jau dzerdams bija ievērojis strautmalā. Savu­kārt fazāns, kuru viņš nomedīja neilgi pirms rītausmas, bija īsta veiksme. Kad nodaļa pamodās, Rankstrails, likdams lietā sausu zāli un kopīgā ugunskura ogles, bija iekūris atsevišķu uguntiņu un cepināja uz tās fazānu. Trīs truši bija sakrauti kaudzītē uz liela akmens. Rankstrails pa­māja uz to pusi:

— Gaļu varat ēst, bet ādas ir manas, — viņš mierīgi teica. — Un pie mana ugunskura nenāciet.

Kareivi ar bizītēm sauca Lizentrails. Pat nepiecēlies no savas vietas, zēns pasvieda viņam krietnu gabalu fazāna, un Lizentraila rokas gluži kā plēsīga putna nagi to noķēra lidojumā.

Neviens no pārējiem netuvojās.

Viņš tos bija nopircis.

Viņš bija tikai puika, turklāt jauniņais, taču viņam bija pa spēkam uzveikt to izsalkumu, un tā bija tik vērtīga īpašība, ka pārspēja visu — arī acīm redzamo komandiera un daudzu vecāko kareivju vēlēšanos no­likt šo zeņķi pie vietas, izsitot viņam visus zobus.

Visi, ieskaitot komandieri, ēda gaļu, skaidri zinot: ja liks puiku mierā, dabūs gaļu arī nākamajā un visās aiznākamajās dienās.

Nodaļa, virzoties no ziemeļiem uz dienvidiem, šķērsoja visu grāfisti.

Viņi gāja cauri novadam, kur priedāji mijās ar staignām vietām, bet starp tiem slējās dzelteni pakalni, kur nokaltušo zāli krimta baltas govis, līdzīgas tām, kuras ganījās Varilas pakalna nogāzē, un tās uzraudzīja gani lielos, melnos zirgos. Priedes bija augstas un savādas, to gludie stumbri tiecās augšup, kur veidoja milzīgas, itin kā pieplacinātas un sānis izstiep­tas zarotnes. Lizentrails teica, ka šīs priedes saucot par pīnijām, un iemā­cīja visiem lasīt to čiekurus, jo tie vakaros noderēja, lai iekurtu uguni, turklāt starp to zvīņām slēpās tādi kā mazi riekstiņi, kuru čaula bija cieta kā akmensozola koksne, bet sīkie, saldenie kodoli šķita īsta dievu dāvana.

Pa dienu viņi soļoja. Naktīs Rankstrails medīja. Dažreiz gadījās pa­likt tukšā. Bet vienreiz Rankstrails nogāza dīvainu cūkas un vilka krustojumu, kuru, kā teica pārējie, sauca par mežakuili. Šo zvēru viņš dabūja rokā pēc ilgas un nogurdinošas vajāšanas cauri kazenājiem, kas sadīrāja viņa ādu, un šai nakti viņš noskrēja vairāk jūdžu, nekā dienā bija pieveicis, soļodams kopā ar pārējiem. Rankstrails allaž bija gulējis maz — daudz mazāk par savu brāli un māsu un pat mazāk nekā tēvs, taču kādu nieku miega vajadzēja arī viņam. Tagad pārgurums un miega trū­kums kļuva arvien neizturamāki, taču viņš sakoda zobus un pierada.

Jau pirmajā māju pudurī, kas bija gadījies ceļa malā, viņš trušu ādas bija iemainījis pret blašķi — pareizāk, bija aizsūtījis Lizentrailu nokār­tot šo maiņas darījumu, jo pats, tērpies savās metāla gabaliņu un.kažok­ādu bruņās, vairāk izskatījās pēc lāča nekā pēc regulārās armijas kareivja.

Vēl pēc dažām dienām, atkal izmantojot Lizentrailu par starpnieku, viņš mežakuiļa gurnu iemainīja pret diviem vērtīgiem ugunsšķiļamajiem akmeņiem un turpmāk vairs nebija atkarīgs no kopīgā ugunskura oglēm. Viņš nopirka arī raga kārbiņu, pilnu ar sāli, — un tā ikvienam ka­reivim, ceļotājam vai ubagam ir īpaši vērtīga manta, jo, pasālot ēdienu, tu vari būt drošs, ka ēd kā cilvēks, nevis kā suns, turklāt ar sāli arī iebojājusies ēdmaņa šķiet ciešamāka.

Vakaros Lizentrails viņam arī mācīja, kā lietojams zobens. Tas viņam ierādīja galvenās pozas, izklupienus un cirtienus un parādīja arī, kā cirtieni atvairāmi. Lizentrailam vienīgajam bija ienākusi prātā doma, ka jauno kareivi derētu skolot, taču neilgi pēc mācīšanas sākuma vis­maz puse nodaļas nožēloja, ka paši laikus nav iedomājušies izmantot šo vienīgo iespēju, lai nesodīti atstātu piemiņas zīmes uz jauniņā sāniem un stilbiem.

Lizentrails gan nevienu zīmi neatstāja. Ar zobenu viņš rīkojās veikli, un viņam nebija nekādas vajadzības nodarīt sāpes, lai kaut ko iemācītu. Viņa ierocis allaž trāpīja tikai plakaniski, lai skolnieks varētu saprast, kuras ķermeņas daļas cīņas laikā cirtieniem ir visvieglāk sasniedzamas. Lizentrails arī palīdzēja vajadzīgajās vietās nostiprināt Rankstraila paš­darinātās bruņas un pat atdeva dažas no savām kniedēm.

Loka šaušanā šim puisim neviens vairs neko nevarēja iemācīt.

Paslēptu pašā tarbas dziļumā, Rankstrails allaž nēsāja sev līdzi uzticamo lingu un katrai vajadzībai arī dažus apaļus akmeņus. Liela daļa medījuma naktīs tika sagādāta tieši ar lingu — šis ierocis bija ideāls, ja mērķis at­radās nelielā attālumā, turklāt akmeņi mētājās zemē ik uz soļa, bet bul­tas vajadzēja izgatavot pašam.