Mutants-59 plastmasu ēdājs

Apspriede ritēja savu gaitu. Annai Kreimerei izteica līdzjūtību, un tad pienāca laiks pēdējo mēnešu notikumu apskatam un analīzei. Tagad Džerardam būtu īstā reize runāt. Bikens pat iebikstīja viņam ar elkoni, taču kanādietis nelikās to manām. Izdevīgais brīdis pagāja, un Džerarda vecākais kolēģis vīlies atlaidās krēslā. Apspriede izskatīja citus jautājumus. Juriskonsults Makdonalds izteica dažus apsvērumus, kā varētu izkļūt no grūtībām, kas bija saistītas ar to, ka traģēdijai bija sakars ar aģentūras produkciju.

Pēc Makdonalda vārdu ņēma Mārkss: viņš sausi, bet kvalificēti ziņoja par aģentūras finansiālo stāvokli. Nebija šaubu, ka tā nebankrotēs.

Pienāca Raita kārta. Džerards klausījās skeptiski. Neviena nožēlas vai pašnosodījuma vārda, lai gan netieši Raits bija vainojams tūkstošiem cilvēku bojāejā. Viņš it kā neapzinājās, cik tuvu bijusi vispārēja katastrofa.

Izklāstīdams savu notikumu versiju, Raits visu nostādīja tā, it kā visbriesmīgākās sekas būtu aizkavēšanās aģentūras darbā un neuzticība pret tās produkciju. Džerardam kļuva skaidrs, ka Raits pa aplinkus ceļu tuvojas viņam. Aģentūra taču bija sadūrusies ar rīcību, kas apdraudēja tās nākotni.

Pēkšņi Džerards attapās, ka stāv kājās. Viņš palūkojās apkārt. Anna, acīmredzot nemanījusi viņa kustību, mierīgi sēdēja un vilka bloknotā kaut kādus ķeburus. Bikens ar garlaikotu sejas izteiksmi pētīja savu pīpi. Skenlons smīnēja par to, ka skots nejūtas sevišķi labi.

Džerardam atkal uznāca dusmas, tagad saltas un bargas. Un viņš drošā balsī teica:

— Es lūdzu vārdu.

Raits nomērīja viņu ar ledainu skatienu.

— Šķiet, es vēl neesmu beidzis.

— Jūs esat pateicis pietiekami daudz.

Raits eksplodēja.

— Šī apspriede būs…

— Kāda apspriede, dieva dēļ? Mēs te esam tikai astoņi un esam sapulcējušies, lai runātu par aģentūras dibinātāja nāvi un par to, ka tikko neaizgāja bojā, visa pilsēta. Tagad runāšu es.

Raits grasījās vēl kaut ko teikt, bet Anna uzlika viņam uz rokas savu plaukstu.

— Runājiet.

Kanādietis nokremšļojās un pārlaida skatienu klātesošajiem.

— Nu, es te esmu jaunatnācējs, un neliekas, ka uzkavēšos te vēl ilgāk, tāpēc vispirms gribu pateikt, ka tādu pašapmierinātu, patmīlīgu liekuļu kompāniju es savu mūžu neesmu redzējis. Es nedomāju kavēties nedz pie doktora Raita bezgala šķebinošās puspatiesību ķēdītes, nedz pie viņa attieksmes pret pēdējā laika notikumiem vispār, pie attieksmes, kas, manuprāt, nav savienojama ar mūsu atbildību…

Raits nobālējis pielēca kājās.

— Es protestēju!

— Lūdzu uzklausīt mani līdz galam, — Džerards viņu pārtrauca. — Es gaidīju no jums kaut vienu vienīgu nožēlas vārdu. Vārdu, kas liecinātu, ka no visa šā notikuma jūs kaut ko tomēr esat mācījušies. Ka jūs kaut daļēji atzīstat sevi par atbildīgiem sabiedrības priekšā.

Kad Kreimers iecerēja šo pasākumu, perspektīvas likās plašas un aizraujošas. Viņam bija idejas, un viņš tās īstenoja. Viņam rūpēja tehnikas progresa šausmīgās sekas.

Labi, sauciet mani par romantiķi, bet, kad es pirmo reizi sastapu Kreimeru, viņš nodeva man savu zinātnes lomas izpratni. Viņš mācīja man, ka ir iespējams zinātnieku pūliņus izmantot cilvēku labā. Un izraut mūs no sagandētās kloākas, kurā mēs dzīvojam. Taču viņa nostāja mainījās, un mēs visi to zinām. Mana nostāja palika tāda pati.

Mēs varam apvienot savā aģentūrā visdažādāko specialitāšu zinātniekus, mēs varam izmantot viņu zināšanas, varam domāt radoši, mēs varētu pētīt un izstrādāt cilvēkiem nepieciešamus projektus. Ne vien lai iegūtu peļņu — tagad mēs acīmredzot esam gandrīz izputināti —, bet lai ziedotu visu, kas mums ir, sabiedrības labā.

Neviens nekad īsti nezinās, cik liela ir mūsu atbildība par notikušo. Mēs radījām degronu, mēs izdomājām pudeli. Neviens nevarēja paredzēt, tieši kādas baktērijas savairosies uz šā pamata, bet mūsu produkcijai — mūsu domas, mūsu atjautības auglim — to attīstībā bija būtiska nozīme. Neviens no mums nerūpējās ne par ko citu kā tikai par tehnisko atjautību. Mums veicās — Londona gandrīz vai aizgāja bojā. Ar to noteikti pietiek, lai krasi mainītu mūsu rīcības virzienu. Nākamreiz var aiziet bojā visa pasaule. Ja aģentūra turpinās darbu — un es ceru, ka tā arī būs —, tai jau pašā sākumā jābūt skaidrībā, ko tā darīs un kāpēc. Protams, mēs esam akcionāri, un katrs grib ienākumus no ieguldītā kapitāla. Taču ari šajos apstākļos mēs droši vien varam atrast iespējas strādāt radoši un strādāt sabiedrības interesēs. — Džerards sastomījās… — Tas… tas ir viss, ko es gribēju pateikt. — Un viņš apsēdās savā vietā.

Kad Džerards bija beidzis, valdīja nāves klusums. Viņš pārlaida acis visiem pie galda sēdošajiem. Vienīgais, kas nenovērsās, bija Bikens, bet viņa izsmējīgajā skatienā nevarēja izlasīt ne piekrišanu, ne pārmetumu par kaismīgo toni.