Mutants-59 plastmasu ēdājs

Zābaku rindas nesteidzīgi grozījās putu viļņos, it kā dejodamas bez mūzikas. Daudzkrāsainie plastikāta rotājumi bija nekautrīgi atkārušies no sienas un meta spilgtus, saskaņā ar dekoratora ieceri krāsotus burbuļus. Plastikāta mēteļi bija noslīdējuši, atsedzot hromētus drēbju pakaramos. Viens gan vēl turējās vietā, locīdamies putās kā dzīvam cilvēkam mugurā uzvilkts. Viss veikals lēni griezās murgainā dejā. Gaiss bija piesātināts ar Einslija baciļa smirdoņu.

Saimnieks, lauzīdams rokas, žēlojās:

— Tas tiešām ir šausmīgi. Visi mani brīnišķīgie interjeri… Es nekad tos vairs nespēšu atjaunot…

Leitnants apsviedās pret viņu.

— Dariet man to prieku, vecais čīkstuli, un aiztaisiet ciet muti!

Saimnieks sapīka, bet leitnants nervozi pamāja ar roku kareivim, kas nesa smidzinātāju.

— Sāc!

Kareivis nedroši iegāja veikalā un sāka kustināt izsmidzinātāja rokturi, pūzdams saindētajai plastmasai virsū brūnganu migliņu. Leitnants ar neslēptu prieku vēroja saimnieka sejas izteiksmi, redzot, kā migliņa nosēžas uz putām. Tagad gaisu ar benzīna smaku iztvaikodams pildīja toluols, kas burbuļojošo masu pārklāja ar plānu, staipīgu, brūnu kārtiņu.

17

Izdarījuši savu darbu, viņi apsēdās un gaidīja. Džerards, atbraucījis cimdu, uzņēma laiku. Pirmajās divās minūtēs nekas nenotika, viss, kas atradās veikalā,

joprojām čaukstēja un šņāca — mutants barojās. Bet tad pamazītēm kustība sāka apsīkt, burbuļi saplaka, putas šņāca aizvien klusāk un klusāk. Beidzot, apmēram pēc septiņām minūtēm, tās apklusa pavisam. Šur un tur vietās, kuras nebija aizsniedzis smidzinātājs, gan vēl radās pa mazam aktivitātes perēklim, taču bija skaidrs, ka plastmasa, kuras sastāvā bija cianīda grupa, savu uzdevumu ir izpildījusi. Mutants-59, Einslija bacilis, bija lemts nāvei.

Leitnants bargi paskatījās uz Džerardu, tad pasmaidījis teica:

— Sākumam nav slikti.

Veikala īpašnieks lēkāja apkārt, mēģinādams izrādīt savu pateicību.

— Ak, cik ātri un cik briesmīgi asprātīgi! Ko jūs tādu lietojat? Jums jāuznāk augšā pie manis un jāiedzer …

Kareivji sāka kravāt kopā rīkus. Jau pagriezies, lai ietu, leitnants pār plecu izmeta saimniekam:

— Iztiksim bez taviem glāstiem, mīļumiņ.

Nākamo nedēļu laikā firma «Polytad» ražoja tikai aminostirēnu, kurā bija ievadīta cianīda grupa. Smagās mašīnas nepārtrauktā virknē veda saražoto jauno ķimikāliju tuvāk aplenktajai zonai.

Tad pie darba ķērās armijas komandas ar smidzinātājiem, un, līdzko bija saņemta ziņa par kārtējo infekcijas uzliesmojumu, tās aplēja slimo plastmasu ar brūno, staipīgo saindēto aminostirēnu. Tādu uzliesmojumu skaits palēnām gāja mazumā, Einslija baciļi palēnām beidza cīņu par savu kundzību, un saēstā Londonas sirds atdzima.

Visas šīs dienas Džerards strādāja gandrīz bez atpūtas. Sev par izbrīnu, viņš konstatēja, ka tāds steidzams, neatliekams darbs viņam ir pa prātam. Tuvcīņa ar jau pazīstamo ienaidnieku viņam patika daudz labāk nekā ilgstošie un bieži vien neauglīgie oriģinālu ideju meklējumi laboratorijā, tā neiedomājami cēla viņa pašapziņu.

Vairākkārt viņš bija mēģinājis sazināties ar Annu, bet katru reizi izrādījās, ka viņa vai nu ir izgājusi, vai arī nepārliecinoši lūgusi viņu tādā un tādā laikā piezvanīt uz turieni un turieni. Bet, kad viņš pazvanīja, Annas tur nebija. Galu galā Džerardam bija izdevies noķert Annu, taču viņa bija uzsvērti auksta un tīšām runāja tikai par mutantu.

Kad stāvoklis Londonā sāka uzlaboties, Džerards nosprieda, ka viņa misija te ir beigusies.

Viņš aizbrauca uz īstburnu un, staigādams pa krīta uzkalniem un piekrasti, pamazām atslābinājās. Ar trim dienām pietika. Trešās dienas vakarā viņš apātiski sēdēja viesnīcas vestibilā un prātoja, vai nebraukt atpakaļ uz Londonu. No Kreimera aģentūras nebija ne ziņas, ne miņas. Acīmredzot viņš bija kritis lielā nežēlastībā.

Pienāca oficiants un aicināja Džerardu pie telefona. Viņš tūlīt pazina Bikena sulīgo Dienvidskotijas izrunu. Kreimera aģentūra esot briesmās. Tai draudot bankrots, jau esot iesniegti vairāki pieprasījumi atlīdzināt zaudējumus, esot gaidāms neizbēgams juridisks karš. Anna Kreimere, tagad kļuvusi par galveno akcionāri, atgriezusies un aicinot turpināt darbu.

— Tikai bez manis, — atbildēja Džerards. — Es esmu tikai zemisks nodevējs. Mani viņi nenopirks ne par kādu naudu. Un es pats, jāatzīstas, arī negribu, lai mani ņemtu.

Otrā galā ilgi bija klusums.

— To gan es negaidīju, ka jūs tīksmināsieties ar žēlumu pats pret sevi, — beidzot sacīja Bikens. — Bet, ja jau tas nāk no sirds, tad es vairs nekustināšu ne pirksta.

Šī piebilde sāpīgi aizskāra kanādieti, un viņš sāka nikni aizstāvēties, kritizējot Kreimera agrāko kursu. Viņš asi uzbruka aģentūrai par to, ka tā izvairās no atbildības un dzenas pēc peļņas. Tas bija garš un pārlieku pamācošs sprediķis. Bikens kabeļa otrā galā aukstasinīgi ļāva tam risināties, kamēr Džerards apstājās, lai atvilktu elpu.

— Vai jūs beidzāt? — skots jautāja.

— Jā, velns parāvis! Un dariet, ko gribat!