Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Mans vīrs vadīja šo aģentūru kā patvaldnieks. Viņš to drīkstēja. Viņš bija … viņš bija Arnolds Kreimers. Viņš nodibināja aģentūru, bet tā cieta zaudējumus, un, pēc manām domām, doktors Džerards raksturoja risināmo problēmu ļoti labi. Mēs nedarām to, ko bijām apņēmušies darīt. Mūsu ideāli…

— Ideāli?

— Jā, ideāli. Kādreiz mums tādi bija.

— Es nevaru jums piekrist… un nevaru arī strādāt ar šo, — Raits pabakstīja ar drebošu pirkstu uz Džerarda pusi, — cilvēku. Brīdinu jūs, misis Krei- mere, ka jūs spiežat mani iesniegt atlūgumu, un jūs labi zināt — aminostirēna un degrona patenti aizies līdz ar mani.

— Un kas par to? — Anna mierīgi jautāja.

Raits sadurstījās.

— Jūs esat sagatavojusies tam, ka es pievācu patentus?

— Es gribu, lai jūs tos pievācat. Tie vainojami mana vira nāvē, tie tikko nenogalināja doktoru Džerardu un mani un nav nesuši mums neko citu kā vienīgi negodu. Es gribētu atbrīvoties no visām vecajām saistībām un sākt visu no gala.

— Labi teikts.

Bikens izaicinoši paskatījās uz Raitu.

— Bet uz šiem patentiem balstās gandrīz visas mūsu finanses, — paliecies uz priekšu, noraizējies iebilda Skenlons.

— Tā gluži nav, — sacīja Bikens. — Degrons patentēts nevis uz jūsu vārda, Rait, bet uz aģentūras vārda.

Raits atgrūda krēslu.

— Interesanti būtu zināt, ko par to saka sers Hārvijs.

Sers Hārvijs paraustīja plecus.

— Misis Kreimerei ir kontrolpakete, tātad viņai arī jālemj. Manas galvenās rūpes šajā gadījumā ir, lai man tiktu garantēti agrākie procenti no ieguldījumiem.

— Ja tā, tad man ir jāiet. — Raits piecēlās un palūkojās uz Skenlonu, taču Skenlons skatījās tikai uz seru Hārviju. — Ja jums radīsies jautājumi man, tos kārtosim ar mana advokāta starpniecību.

Raits lēni pagriezās un, cik cienīgi vien spēdams iztaisnojis muguru un izslējis galvu, izgāja no konferenču zāles. Šajā brīdī Džerardam gandrīz vai bija žēl viņa. Par spīti lepnajai pozai vai varbūt tieši tās dēļ, ķīmiķis piepeši likās kļuvis vecs. Salauzts cilvēks.

— Doktor Džerard, — ierunājās Anna, — jūs esat ievēlēts par valdes priekšsēdētāju. Vai jūs pieņemat šo amatu?

Džerards apzinājās, ka šajā brīdī ir uzmanības centrā.

— Nu, labi… Jā, pieņemu.

Viņa piekrišana neizskanēja pārliecinoši pat viņam pašam, un viņš redzēja, ka pār Annas seju pārslīd vilšanās ēna. Tikai tagad viņš visā nopietnībā izprata, ka ir jaunais boss, Kreimera pēctecis. Raita aiziešana visus bija satriekusi. Džerardam viņi jāuzmundrina, jānorāda darbības virziens. Anna piecēlās no krēsla.

— Tagad, kad mums ir jauns priekšsēdētājs, es jūtu, ka sēžu nevietā. Vadiet tālāk apspriedi, doktor Džerard.

Džerards pameta ar galvu, piecēlās, mēģinādams rādīt pārliecinātu sejas izteiksmi, kas nebūt neatbilda īstenībai, apsēdās galda galā un pārlaida skatienu apspriedes dalībniekiem.

— Džentlmeņi, šī bija dramatiska apspriede. Es neredzu īpašu jēgu to turpināt, tāpēc ierosinu atlikt mūsu tikšanos līdz nākamajam mēnesim. — Viņš paskatījās sava rokas pulksteņa kalendāriņā. — Varu noteikt precīzu datumu — divdesmito. Līdz tam laikam es pacentīšos izstrādāt un iesniegt jums izskatīšanai aģentūras turpmākā darba plānu. Bet tagad, ja nekādu citu steidzamu jautājumu nav, es atļaušos slēgt šo apspriedi. — Viņš atkal ielūkojās pulkstenī. — Pusseši.

Kad apspriede bija beigusies, Skenlons un sers Hārvijs aizgāja, uztraukti sarunādamies. «Ar viņiem man vēl būs ko noņemties,» nodomāja Džerards. Bikens pienāca un apsveica ar ievēlēšanu.

— Pašam savs darbs jums būs jāliek pie malas, vai to jūs saprotat?

— Man žēl Raita.

Bikens izsmējīgi paskatījās uz viņu.

— Man gan ne. Maza ķirurģiska iejaukšanās nenāk par ļaunu. — Viņš paraudzījās uz Skenlonu, kas durvīs palaida pa priekšu seru Hārviju. — Tomēr es neesmu pārliecināts, ka nazis iegriezis pietiekami dziļi. Starp citu, — viņš smaidot piebilda, — «katrai dienai

18 782 2 73

gana savu rūpju». Atcerieties — Matveja evaņģēlijs. Esmu nolēmis sarīkot mazas svinīgas vakariņas «Velsas princī». Vai jums nelabpatiktu braukt man līdzi?

Džerards zagšus paskatījās uz Annu, kas stāvēja otrpus galdam un sarunājās ar Mārksu un Makdonaldu.

— Nē, paldies.

Bikens uztvēra viņa skatienu.

— Ak jā, saprotu, saprotu. Nu, tad vēlu veiksmi, draudziņ. Man rādās, ka tā jums būtu pašā laikā.

Skots aizgāja. Pēc brīža arī Mārkss un Makdonalds pienāca apsveikt Džerardu un apliecināt, ka atbalsta viņu. Savākusi no galda papīrus, pienāca Betija.

— Vai drīkstu iet, ser?

Iepriecināts viņš konstatēja, ka sekretāres tonis ir mainījies.

— Protams. Līdz pirmdienai.

Betija aizgāja, un beidzot Džerards bija vienatnē ar Annu. Viņš izlēma. Dažu stundu laikā viņš bija ieguvis tik daudz! Labs spēlmanis katrā ziņā izmantotu to apstākli, ka laime pati dodas viņam rokā.

— Anna…

Viņa pagriezās. Viņa bija kārtojusi no Makdonalda saņemtos papīrus un testamenta dokumentus.

— Jā?

Viņa joprojām atradās otrpus galdam. Džerards noliecās pār galdu.

— Paldies jums. Liels paldies.

Anna salti palūkojās uz kanādieti.

— Nav par ko. Es aizstāvu pati savas intereses. Es tikai izvēlējos no jums abiem to, kas labāk tiks galā ar darbu, tas ir viss.