Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Jā, bet tas vēl nav viss. Es konsultējos ar Be- ronu un ražotājiem. Berons apgalvo, ka augošām sporām tūliņ ir nepieciešams ūdens. Te nu es neesmu pilnīgi pārliecināts, bet, kad ierīce ir ieslēgta un sākusi silt, uz šīs kadmija plāksnītes kondensējas ūdens pilieni. Ar to pietiek, lai baktērijas sāktu dalīties. Un, ja reiz tās ir atdzīvojušās un sākušas dalīties, tās katrā ziņā aizkļūs līdz šo vadiņu izolācijai, — viņš norādīja uz laukā iznākošajiem vadu galiem, — bet no šejienes tālāk no vada uz vadu, ja vien tie ir savā starpā saistīti.

Sleiters sēdēja un nekustējās.

— Tātad, līdzko šī lietiņa ir sākusi darboties, mikrobiem ir vaļā ceļš uz jebkuru ierīci, ar ko tā saistīta.

— Tā nu tas ir.

— Kā jūs varat to pierādīt?

Ne vārda neteikdams, skots izņēma no portfeļa otru metāla kastīti un saudzīgi nolika to uz galda. Viņš izņēma no kastītes slēgtu stikla trauku un uzmanīgi novietoja to blakus kastītei.

— Šī ir tā pati ierīce, — viņš paskaidroja, — tikai darbojusies piecas stundas bez pārtraukuma.

Bikens pastūma trauku tuvāk Sleiteram. Nelielais kubs iekšā bija sašķiebies un saplacis. Viena vadiņa dzeltenā izolācija lēnām lobījās nost, atsedzot spožo vara dzīslu.

— Bioloģiskā bumba ar laika degli, — klusi teica Sleiters. — Līdzko tā ir iedarbināta, tā saindē visu, kas apkārt.

— Viens gan nedod man mieru, — turpināja Bikens. — Neviens no tiem, kas izmeklēja katastrofas apstākļus pirms mums, neievēroja, ka izolācija būtu

kļuvusi mīksta. Viņi tikai atklāja kailus vadus. Berons, ar kuru es apspriedu šo pretrunu, uzskata, ka šis mikrobs, vienalga, no kurienes tas būtu, sākumā grauž plastmasu pavisam lēni, bet katra nākamā paaudze rij to aizvien ātrāk un ātrāk.

— Tāpēc pirmās izpausmes bija samērā vājas, — piebilda Sleiters.

— Jā, — sacīja Bikens, — tas pamazām pielāgojās, sāka darboties aizvien aktīvāk, līdz beidzot nemaz vairs nebija valdāms. Šodien viss Londonas centrs ir kā izmiris.

— Viena neliela detaļa, — domīgi teica Sleiters. — Prāts to nespēj aptvert.

— Mums ir izdevies paveikt diezgan daudz. Firma — tā ir pavisam maza un atrodas netālu, pie Kingzkrosas, — ir noskaidrojusi, kur meklējama lielākā daļa tās pircēju. Tas prasīs divas trīs dienas, bet pagaidām viss saskan. Visvairāk viņi pārdevuši lidmašīnu būvētājiem, jūsu transporta skaitļotāju fabrikantiem un NASA. Tiesa, ir viens eksemplārs, ar kuru viņi tomēr neko nevar izdarīt.

— Kāpēc?

— Tas ir nosūtīts Kalifornijas raķešbūves korporācijai. Tai pašai, kas būvē «Argonautu-1», automātisko Marsa izlūku.

— Es nesaprotu. Kāpēc neko vairs nevar izdarīt?

— Tāpēc, ka tas startējis pirms sešām nedēļām, — flegmātiski atteica Bikens.

Bīstona aizsargtērpā Džerards jutās neērti un neveikli. Ķermenis vēl sāpēja pēc kāpiena no metro.

Aiz caurspīdīgā sejsega juta stipru gumijas un dezinfekcijas smaku. Stīviem soļiem viņš gāja pa ielu aiz saviem ceļabiedriem, un rupjā auduma krokas nežēlīgi spieda padusēs un zem ceļiem. Elpa šajā sviedrētavā likās pārmērīgi asa.

Pazoles sausi čirkstēja sniegā. Blakus Džerardam lāčoja kareivis, nesdams portatīvo smidzinātāju, kas bija pilns ar saindēto plastmasu. Divi pārējie, kas arī bija formas tērpos, pētīja karti. Viens no viņiem, kuram uz pleca mirdzēja leitnanta zvaigznīte, uzrunāja Džerardu:

— Tas ir tepat Džerarda ielā.

Leitnants pagriezās un gāja uz stūra veikalu, kura izkārtne lieliem purpura burtiem vēstīja: «Sezonas jaunumi». Vitrīnā pamīšus ar reklāmu bija izlikti raibu raibie krekli un mākslīgās ādas jakas. Aiz krekliem tieši pie loga rāmja bija piesprausti vismodernākie plastikāta lietus mēteļi un zābaki — nevar saprast, kuram dzimumam domāti, un visapkārt etiķetes un aicinoši plakāti. Augstāk bija divas ekrān- logu rindas. Vienā no tiem aizkaru spraugā parādījās kāda seja, uzmeta nācējiem ašu skatienu un nozuda. Leitnants noteiktā solī piegāja pie stikla durvīm un padauzīja pa tām ar cimdoto dūri.

Gaidot, kamēr atvēis durvis, viņš ar riebumu pārlaida bargās, brūnās acis uzkrītošajai vitrīnai. Tad varēja dzirdēt, ka atvelk aizbīdņus. Durvis atvērās.

Nosodījuma izteiksme leitnanta sejā kļuva vēl skaidrāk salasāma. Durvīs stāvēja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar rūpīgi safrizētiem iesirmiem matiem. Mugurā viņam bija gaiši sarkans smalkvilnas svīteris un baltas samta bikses ar zvārgulīšiem, kājās — zābaki. Viņam bija piemīlīga, gluda, ieapaļa seja, un viņš runāja. u7.svērdams pirmās zilbes.

— Ak kungs, paldies dievam, ka jūs ieradāties! Jūs pat nevarat iedomāties, kāds juceklis te valda. Visi mani krājumi ir pilnīgi izputināti. Es nezinu…

Leitnants strupi aprāva viņu:

— Kur tas sākās?

— Man aiz muguras. — Veikala īpašnieks muļķīgi smaidīja. — Esmu pārliecināts, ka tiksiet galā ar nelaimi.

Leitnants aizspraucās viņam garām un gāja iekšā veikalā, pārējie sekoja. Pēkšņi visi apstājās, nespēdami ticēt savām acīm.