Mutants-59 plastmasu ēdājs

Anna bija nodūrusi acis. Raits, tāpat kā Džerards, uzmanīgi ielūkojās apspriedes dalībnieku sejās, un varēja redzēt, ka šī nodarbība sagādā viņam zināmu atvieglojumu un apmierinājumu. Pēc ārējām pazīmēm spriežot, Džerarda runa bija panākusi to, ko bija gribējis panākt Raits, — noskaņojusi pret kanādieti visus apspriedes dalībniekus.

Raits piecēlās.

— Paldies, doktor Džerard. Esmu pārliecināts, ka mūs visus ieintriģējušas jūsu idejas un priekšlikumi. Vai kāds gribētu komentēt doktora Džerarda… hm… sprediķi?

Acis nemirkšķinādams, Džerards raudzījās uz pretinieku. Ja viņš kādu vispār bija ienīdis, tad tas bija Raits ar saviem uzskatiem.

— Es domāju, ka atbildēt vajadzēs jums, — teica Džerards. — Tas bija mērķēts jums.

— Tik daudz es aptvēru, — greizi smaidīdams, atbildēja Raits. — Varbūt mēs varam padiskutēt par to kādu citu dienu, teiksim, Tauerhillā vai Haidparkā, bet tagad, lūdzu, piedodiet man — mēs atgriezīsimies pie šīs apspriedes dienaskārtības.

Neviens neiebilda. Skenlons smaidīja, Bikens bāza pīpē tabaku. Juriskonsults Makdonalds lūkojās griestos. Anna kaut ko rakstīja bloknotā.

— Paldies, — turpināja Raits. — Tagad mums ir jāatrisina neatliekams uzdevums — jāievēl jauns aģentūras valdes priekšsēdētājs. Lūdzu nosaukt kandidatūras.

Pēc īsas pauzes pirmais ierunājās Skenlons.

— Es redzu vienu piemērotu kandidātu — vecāko šīs aģentūras līdzstrādnieku, cilvēku, kas devis mūsu darbā vislielāko ieguldījumu, — jūs pašu.

Sers Hārvijs cienīgi palocīja galvu.

— Es atbalstu šo kandidatūru.

— Paldies, džentlmeņi. Vai ir vēl kādi ierosinājumi?

Raits jutās glaimots, taču centās to neizrādīt. Bikens nolika pīpi uz galda.

— Jā, ir. Es izvirzu doktora Džerarda kandidatūru.

— Doktora Džerarda? — Raits izskatījās pagalam pārsteigts. — Vai tas jāsaprot nopietni?

— Es vēl nekad neesmu runājis tik nopietni. — Bikens pamāja ar galvu. — Tas, ko viņš teica, bija taisnīgi teikts. Personiski man gribētos, lai aģentūra ietu tieši tādu ceļu. Es izvirzu doktora Džerarda kandidatūru.

Raits aizsvilās.

— Atvainojiet, bet es nevaru pieņemt šo kandidatūru, un es novērtēju jūsu priekšlikumu kā pārsteidzošu vieglprātību. Doktors Džerards strādā pie mums pavisam neilgu laiku. Viņš nezina neko par aģentūras tapšanu, darbu, struktūru, un, atklāti runājot, es uzskatu, ka emocionālais uzliesmojums, kura liecinieki mēs nupat bijām, padara pilnīgi neiespējamu viņa tālāko sadarbību ar aģentūru, nerunājot nemaz par direktora pilnvarām.

Bikens dziļi ievilka dūmus un sacīja:

— Jūs izturaties tā, it kā jau būtu pārņēmis vadības grožus. Jums vispār nav tiesību atrasties priekšsēdētāja krēslā, kamēr tiek apspriesta jūsu kandidatūra.

Raits jautājoši paskatījās uz Annu. Tā pamāja viņam ar galvu.

— Varbūt patiesi būs labāk, ja tagad es ieņemšu priekšsēdētāja vietu, doktor Rait.

Viņi apmainījās vietām. Anna paskatījās uz juriskonsultu, kas sēdēja galda otrā galā.

— Lūdzam jūsu padomu, mister Makdonald. Vai šajā gadījumā ir kāda nozīme tam apstāklim, cik ilgi doktors Džerards bijis aģentūras štatā?

Makdonalds enerģiski papurināja galvu.

— No mana viedokļa nekādas.

— Tad turpināsim apspriešanu. — Raits dzīrās kaut ko teikt, bet Skenlons viņu atturēja. — Kas vēl ir par doktora Džerarda kandidatūru?

Beidzot saņēmās Makdonalds.

— Jā, es arī gribētu atbalstīt šo kandidatūru. Raits neizpratnē paraudzījās uz juriskonsultu, bet

tas jau šķirstīja savus papīrus.

— Kas vēl? — jautāja Anna. Atbildes nebija.

— Labi, tādā gadījumā balsosim. Man šķiet, ka pilnīgi pietiks, ja pacelsim rokas. Kas ir par doktora Raita kandidatūru?

Rokas pacēla Skenlons un sers Hārvijs.

— Divi. Kas ir par doktoru Džerardu? Bikens un Makdonalds.

Džerards bija pavisam apmulsis, nespēdams saprast likteņa pēkšņā pavērsiena iemeslus, pilns aizdomu par šo abu rīcības motīviem. Anna uzrunāja grāmatvedi:

— Bet jūs, mister Mārks?

— Es piedalos te tikai kā konsultants, man nav balsstiesību. — Mārkss acīm redzami priecājās, ka viņam nav jāiejaucas sarežģītajā situācijā. Visi saspringa.

— Divas balsis par katru kandidātu, — teica Anna.

— Iznāk, ka man jāizmanto sava izšķīrēja balss. Raits palūkojās uz viņu ar pateicību. Nebūdams

sevišķi tālredzīgs, viņš bija cerējis, ka apspriede apstiprinās viņu automātiski; negaidītā pretestība bija izsitusi viņu no sliedēm.

— Jā… — domīgi noteica Anna, nesteigdamās noņēma un salocīja tumšās acenes.

«Velns tevi rāvis!» domāja Džerards. «Vai tiešām tu izbaudi savu niecīgo triumfu? Tad aizrijies ar to!»

— Pēc visa šodien dzirdētā, — sacīja Anna, — es uzskatu, ka man jāatbalsta doktora Džerarda kandidatūra.

Raits mazliet papurināja galvu, it kā neticētu pats savām ausīm. Džerards sēdēja kā no plaukta nokritis. Beidzot ķīmiķis atguva valodu un piecēlās.

— Es nespēju ticēt… Es nesaprotu… Dieva dēļ…

Anna neizturēja Raita skatienu un aizgriezās. Visa

Raita savaldība bija izkūpējusi, viņš tikko neraudāja.

— Tāpēc ka mans priekšstats par aģentūras tālāko likteni pašos pamatos atšķiras no jūsējā, — Anna paskaidroja.

— Bet kādā ziņā? Es vienkārši nesaprotu! — Raits kliedza.