Mutants-59 plastmasu ēdājs

Fantastikas autors, tāpat kā zinātnieks, vispirms eksperimentē. Daudzu sacerējumu pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas būs, ja…» Tieši tādu jautājumu ari uzdevuši angļu rakstnieki ar savu «Mutantu-59». Viņi radījuši tādu kā izmēģinājumu poligonu. Tāda iztēles eksperimenta mērķi ne ar ko neatšķiras no zinātnisku eksperimentu mērķiem.

Fantastika vienīgi papildina apspriežamo problēmu ar tai trūkstošo cilvēcīguma elementu un tādējādi kļūst par savdabīgu zinātnes estētisko spoguli. Zinātnei ir vienaldzīgas morāles problēmas, turpretī zinātnieks — apzinīgs sabiedrības loceklis nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Nevar matemātikas, fizikas, bioloģijas vai ķīmijas valodā izklāstīt kāda atklājuma morālos aspektus. Fantastika dod tādu iespēju. Arī tās valoda, vienalga par kādu zinātni būtu runa, ir vienota — visiem pieejama. Leģendārais Per- sejs varēja saskatīt sava vairoga spogulī gan skaisto Andromedas seju, gan čūskmataino Gorgonas galvu. Bez šā vairoga, kā mēs atceramies, zobens bija bezspēcīgs. Šie apstākļi arī deva mums iespēju zinātnes morāles un mērķu aspektu novērtēšanai izvēlēties zinātniski fantastisku sacerējumu. «Mutanta-59» katastrofās vismazāk vainojama pati zinātne.

Komentējot amerikāņu bioķīmiķu paziņojumu, V. Engelharts sacīja: «Galvenās briesmas ir nevis pašos eksperimentos, bet gan tajā apstāklī, lai šie eksperimenti nekļūtu par operēšanas priekšmetu vieglprātīgu un bezrūpīgu cilvēku vai ari ļaunu elementu rokās. Pret šīm briesmām tad arī jāvēršas vispirms.»

Tā ir skaista atbilde uz jautājumiem, kurus mums uzdevuši Pedlers un Deiviss.

Zinātniskais meklējums nav akls brauciens pa nezināmām maģistrālēm. Viss atkarīgs no tā, uz kā guldītas šā meklējuma stipri sazarotās sliedes — uz sociālās vienlīdzības un pārdomātas plānošanas stingrā pamata vai arī uz tā sauktās privātās iniciatīvas purvainās augsnes.

Pievērsīsimies no jauna «Mutantam-59», kas noderēja mums par tādu kā uzskatāmu modeli. Parasti, analizējot darbu, pat tad, ja tas ir virspusējs analīzes «eksperiments», ir pieņemts izcelt galveno domu. Tā kā laikus tika veikti pasākumi, ļaunums saņēma sodu un katastrofa uz Zemes nenotika. Bet Marsa tuksnesī uz mūžīgiem laikiem apklususī automātiskā stacija? …

Mūsu dienās, kad starptautiskā saspīlējuma izkliedes politika iemantojusi vispārēju atzinību, bet daudzpusēja sadarbība starp valstīm ar atšķirīgu politisko iekārtu kļuvusi par neapstrīdamu realitāti, rūpes par mūsu kopējo māju — biosfēru stingri iesakņojušās cilvēku sirdīs. Tieši tāpēc mēs esam pateicīgi par baudu, ko guvām, izlasot Kita Pedlera un Džerija Deivisa gudro un asi uzrakstīto grāmatu.

Domās, uz kurām tā mani ierosināja, es dalījos ar jums. Es nevarēju tās nosaukt citādi kā par «pēcvārda eksperimentu».

Jeremejs Painovs

[3] frenks buhmans — amerikāņu žurnālists ideālists, kas nodibinājis kustību par tā saukto morālo modernizēšanu, kura izplatījās Rietumos mūsu gadsimta 20.—30. gados.

[4] mana vaina. (latīņu vai.)

[6] «3a py6e>kom», 1974, 31.