Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Ja jūs būtu man atļāvis bilst kaut vārdiņu, es būtu jums pateicis, ka jūsu vārdos ir zināma jēga. Es, iespējams, nebūtu izteicies tik emocionāli.

Tagad bija Džerarda kārta klusēt.

— Es neko nesaprotu. Jūs man piekrītat?

— Savā ziņā jā, — atbildēja Bikens. — Tāpēc es gribētu, lai jūs atbraucat uz apspriedi.

— Uz kādu apspriedi? Jūs neko neesat teicis par kaut kādu apspriedi.

— Tiešām? Apspriede paredzēta rīt, un tieši tāpēc es īstenībā arī zvanu. Viņi lūdza, lai es to izdaru.

— Vai viņi patiesi lūdza mani aizbraukt?

— Es neteiktu, ka ar sevišķu sajūsmu. Tepiķi jums zem kājām neklās, bet jūs, starp citu, esat aģentūras štata līdzstrādnieks.

— Līdz savam laikam.

— Gan jau redzēsim. Vispār brauciet šurpu. Viesnīcas «Royal Yorkshire» Konota zālē rīt pulksten divos četrdesmit piecās minūtēs. Priecāšos tikties ar jums.

Iekams Džerards attapa, ko atbildēt, Bikens nolika klausuli.

Tad Džerards iegāja restorānā un, it kā lai atalgotu sevi par visām šaubām un rūpēm, cītīgi iznīcināja citu pēc cita visus dārgākos ēdienus, kādi vien bija dabūjami. Pēc tam, kūpinādams milzīgu cigāru, viņš pasēdēja divatā ar lieliska konjaka pudeli.

Viņš domāja par ļaudīm, ar kuriem kopā bija strādājis. Raits un Skenlons noteikti apvienosies, lai izmestu viņu ārā. Viņi tik drīz neaizmirsīs, ka tieši Džerards pirmais apsūdzēja sairtspējīgo pudeli kā visas Londonas katastrofas galveno vaininieci. Viņš mēģināja iedomāties, kāds būs aģentūras tālākais ceļš. Iestājoties tajā, viņš bija cerējis, ka Kreimera vadībā viņi apliecinās zinātnes pieaugošo atbildību sabiedrības priekšā. Daudzas viņu ieceres toreiz bija nepārprotami vērstas pret apkārtējās vides piesārņošanu. Piemēram, tika noslēgts kontrakts ar kādu tek- stilfabriku Anglijas ziemeļos, lai izprojektētu pilnīgāku filtru sistēmu, kas attīrītu notekūdeņus no indīgajām krāsvielām.

Taču vēlāk Kreimers visu enerģiju bija veltījis aģentūras finansiālā stāvokļa nostiprināšanai un peļņas iegūšanai, un visi sabiedriski nozīmīgie projekti tika atmesti kā neienesīgi. Kreimera griba koncentrēja visu līdzstrādnieku pūliņus, lai izpildītu diezgan vienkāršus pasūtījumus, kas solīja drīzus un lielus ienākumus.

Atgriezies savā istabā, Džerards atgūlās, taču, lai gan viņš bija izdzēris daudz, domas apsteidza cita citu. Kas viņam atlika? Pāriet uz ministriju. Varētu, ja vien būtu vēlēšanās. Sniegt otrās šķiras padomus trešās šķiras politikāņiem, nomirt aiz garlaicības tāpēc vien, lai sagādātu papildu kapitālu cilvēkiem, kuriem intelektuālais godīgums vajadzīgs vienīgi vēl ticamāku melu izgudrošanai? Upurēt zinātni liekulības vārdā?

Atpakaļ uz Kanādu? To tikai nē. Viņš atcerējās fakultātes klubu ar tā rūpīgi nomērītajiem priekiem un tukšumu. Inteliģenti smaidiņi sažuvušās sejās, un pieci ziemas mēneši likās neizturama perspektīva.

Rūpes un šaubas vairojās ar katru mirkli, un beigu beigās Džerards saprata, ka visas pārdomas paātrina pulsu. Visbeidzot viņš, pasmiedamies pats par sevi, sāka bažīties, vai rīt 110 rīta atradīs tīru kreklu, ko vilkt mugurā.

Aizmidzis viņš atkal redzēja Annas seju. Viena Džerarda būtnes puse vēlējās, kaut viņa gulētu blakus, otra atraidīja šo sievieti par viņas apķērību un uzsvērto saltumu.

Otrā rītā Džerards agri izbrauca uz pilsētu. Iegriezās dzīvoklī, noskuvās, novannojās, pārģērbās un, nespēdams pat domāt par ēšanu, sēdās atkal mašīnā un brauca uz viesnīcu, kur vajadzēja notikt apspriedei.

Neapmierināts viņš konstatēja, ka ir atbraucis par agru: apspriedes sākums bija pārcelts par trim stundām. Vajadzēja grozīties turpat ap galdu, kamēr sapulcējās pārējie. Betija bija piešķīrusi galdam oficiālu izskatu, uzlikdama uz tā glāzes ar ūdeni, bloknotus un zīmuļus.

Ieradās visi, izņemot Annu. Viņa bija piezvanījusi un paziņojusi, ka aizkavēsies, un lūgusi sākt bez viņas.

Annas vietu tagad ieņēma Raits. Pa labi no viņa apsēdās aģentūras finansu aizbildnis sers Hārvijs Filipss. Pa kreisi palika paša Raita tukšais krēsls, tālāk sēdēja Skenlons un aģentūras galvenais grāmatvedis Saimons Mārkss, pajauns tumšmatis; Džerards ievēroja, ka viņam ir stings skatiens.

Bikens sēdēja blakus Filipsam, tālāk bija kanādieša vieta. Pašā galda galā bija piemeties juriskonsults — likās, ka viņš ir arī aģentūras paju biedrs — Elisters Makdonalds. Tas bija kalsnējs, viltīgs un izsmalcināti pieklājīgs skots no ziemeļiem. Makdonalds pārstāvēja arī komercbanku, kas bija subsidējusi aģentūru tās darbības sākumā.

Apspriedi ar formālu runu atklāja Raits, izteikdams nožēlu par Einslija pāragro nāvi. Tiklīdz viņš bija beidzis, ienāca Anna. Visi piecēlās.

Džerards vēroja Annas sejas izteiksmi, kad viņa vienaldzīgi pārlaida skatienu ap galdu sēdošajiem. Vina pateikdamās tikai pamāja ar galvu un apsēdās Raita vietā, atstādama viņu par priekšsēdētāju.

Anna vēl joprojām satrauca kanādieti. Viņš bija atbraucis sadusmots, cieši apņēmies runāt, bet tagad, viņas klātbūtnē, juta, ka diez vai varēs izrunāt vārdu nestomīdamies.