Mutants-59 plastmasu ēdājs

Savā greznajā dzīvoklī, no kura bija pārredzama nevīžīgā kosmopolitiskā Oldkomptonstrīta Soho kvartālā, Harijs Menzels saspringti klausījās ziņojumu par ārkārtējo stāvokli. Kad diktors bija beidzis, Menzels izslēdza radio, piegāja pie loga un domīgi skatījās uz iepretī izvietotajiem veikaliem. Viņš stāvēja diezgan ilgi, ar pirkstu bungodams pa rūti; viņa seja galīgi neko neizteica. Tad viņš atgāja nost no loga un paņēma no zelta kārbiņas garu cigareti.

Menzels bija profesionālis.

Ko vērta dzīvība un nāve, to viņš bija apguvis, būdams britu militārās misijas rotas virsseržants Salo- nikos. Karodams Hortiatas kalnos Grieķijas ziemeļos, viņš kā starp savējiem, tā starp ienaidniekiem bija ātri iemantojis lietpratīga slepkavas reputāciju. Padotie cienīja viņu kā priekšnieku, kas prot gūt panākumus, bet pretī prasa tikai pilnīgu paklausību.

Pēc kara viņš atstāja dzimto Pīreju un aizbrauca uz Angliju, kur Londonā dreifēja no viena sīka nozieguma uz otru, neko lielu nenopelnīdams, bet arī ne- iekrizdams. Pirmā lielākā veiksme bija aplaupīšana Hetongārdenā, kad viņš nogrāba sīku, viegli realizējamu briljantu desmittūkstoš mārciņu vērtībā.

Kā diezgan gaišs un uzņēmīgs cilvēks viņš bija iecerējis un paveicis vairākas lielas zādzības, bet savus līdzekļus ieguldījis legālos pasākumos. Pašlaik viņam piederēja divi naktsklubi Pedingtonā un vairāki apavu veikaliņi kā pašā Londonā, tā apkārtējās grāfistēs.

Viņš arī maksāja ienākuma nodokli.

Menzels ielēja sev glāzē divu pirkstu tiesu izturētu franču konjaku, tad piegāja pie telefona un uzgrieza numuru. Gaidot viņš vēroja, kā stiepjas garumā pelnu stabiņš cigaretes galā.

— Sollij? Jā, te Harijs. Vai radio klausījies? Riebīgi, vai ne? — Viņš īsi iesmējās. — Man radās lieliska doma, Sollij. Gribi piedalīties? Labi. Kāpēc tu nevarētu atbraukt šurpu? Jā, labi ātri, Sollij, uz karstām pēdām … jā … Paķer līdzi Olfordu … jā, pareizi. Kur viņš tur savu smago mašīnu? Labi, labi, tas taču ir zonā, vai ne? Pievāciet to un atstājiet sētas pusē. Aha, uz redzi!

Viņš nolika klausuli, iegāja guļamistabā, pastūma sāņus plato divguļamo gultu, atlocīja paklāju un, pacēlis trīs parketa dēlīšus, izvilka no to apakšas smagu saeļļotu lupatu vīštu.

Kad Menzels attaisīja to vaļā, sienas lampas apspīdēja Stena sistēmas pistoles blāvo tēraudu, divus armijas parauga revolverus un pielādētas aptveres.

Uz ielas apakšā jau slēdza ciet veikaliņus; tirgotāji lika nost gurķu un konservēto zivju bundžas un kārtoja tukšās letes.

Brūerstrīta bija tumša un izmirusi. Trīs vīri, ieslēpušies durvīs, ausījās. Uz trotuāra klājās sniegs, un viņi tramīgi skatījās uz sajukušajām melno pēdu ķēdītēm, kas veda uz viņu paslēptuvi.

Beidzot, pārliecinājies, ka tuvumā nav ne dzīvas dvēseles, Sollij s Ekermens izņēma no rīku somas mazītiņu, ar baterijām darbināmu urbīti, ieskrūvēja tajā garu urbi ar karbīda uzgali un sāka urbt virs galveno durvju atslēgas cauruma. Virs viņa galvas sniegs krājās uz lieliem, izkaltiem burtiem: «A. Boningtons. Juvelierizstrādājumi».

Urbja niknā kaukoņa ielas klusumā izklausījās briesmīgi skaļa. Beidzot Sollijs izvilka urbi un iebāza caurumā garu, vītņotu stieni. Tā otrā galā bija piestiprināts pamatīgs šķērsis, un, līdzko stienis bija izgājis cauri, šķērsis izlēca no ligzdas, neļaujot vairs rīku izņemt no ārpuses. Tad Sollijs uzskrūvēja stienim virsū smagu vienzoba frēzi — īstu skolas cirkuļa kopiju — un pielāgoja tai svīķurbi ar sprūd- mehānismu. Viņš grozīja svīķurbi, un frēze rāvieniem grauzās iekšā metālā, veidojot ap atslēgu ieapaļu griezumu. Pārējie nepacietīgi skatījās, kā Sollijs strādā, svīzdams aukstajā vējā. Nočūkstēdami sniegā krita spīdīgi sakarsētas tērauda skaidas vijumi.

Bet trīs metrus zemāk, senā, ķieģeļiem izvelvētā Viktorijas laika kolektorā, mutants-59 nelokāmi darīja to, ko tam bija nolemts darīt. Alkatīgi rijot sa- irtspējīgo pudeļu degronu, baktēriju paaudzes auga, dalījās un gāja bojā, un katra no tām izdalīja savu tiesu gāzes. Gāze piepildīja mitros kanalizācijas tuneļus, lēni kāpa augšup pa vannu notekcaurulēm, iekļuva pagrabos un mājās.

Ekermens veda viņus cauri tirdzniecības zālei, garām tukšām stikla vitrīnām un lejup pa kāpnēm, kas bija segtas ar pūkainu paklāju. Baterijas stars izgaismoja te ar plīšu apvilktas mēbeles, te estampu rindas gar izliekto kāpņu telpas sienu, līdz tas atdūrās pret drošinātāju kasti un lietiem slēdžiem. Ne vārda neteikdams, Sollijs pasniedza bateriju trešajam viņu kompānijas loceklim Olfordam, kas virzīja gaismu tā, lai labāk būtu redzami slēdži. Ekermens noņēma vienam no tiem vāciņu, vispirms norāvis svina plombēs. Izņēmis no somas nelielu mēraparātiņu ar stāvus izslietiem vadu galiem, viņš ar tiem pieskārās laistī- gajām vara plāksnēm. Aparāta bultiņa palika stāvam uz nulles.

— Viss kārtībā, strāvas nav, — viņš nočukstēja.

— Tad ķeramies klāt, — sacīja Menzels.

Viņi taustījās tālāk. Olfords norūca:

— Te laikam kāds piekakājis. Ak dievs, kas par smirdoņu!