Mutants-59 plastmasu ēdājs

Visa milzīgi sarežģītā sistēma — asinsvadi un nervi, kas nepieciešami pilsētas normālai eksistencei — sabruka. Visas gāzes un ūdens maģistrāles un elektrības kabeļi saira pīšļos. Katrā vietā bija kāda plastmasas detaļa, un katrā vietā, kur iekļuva sporas vai baktērijas, notika aizvien jauni un jauni postījumi.

Vējš pārnēsāja inficēto putu pikas, un tas bija sākums jaunām nelaimēm. Arī paši cilvēki, to nemaz neapzinādamies, kļuva par plastmasas epidēmijas pārnēsātājiem: inficēto vielu daļiņas pieķērās viņiem pie apģērba vai pie rokām.

Uzliesmojumu daudzums pieauga ģeometriskā progresijā.

Līdzko bija izsludināts ārkārtējais stāvoklis, ļaudis skrēja uz pārtikas veikaliem, lai nodrošinātos ar pārtikas krājumiem. Pie katra veikala stāvēja rinda. Uzkožamo veikaliņi Soho bija viens divi tukši, jo cilvēki, kas savu mūžu nebija bāzuši mutē marinētu siļķi vai ķiplokdesu, tagad pirka šīs ēdamlietas kilogramiem.

Bez jebkāda redzama iemesla gluži kā mīna gaisā uzgāja pazemes maģistrāle zem Oldvičas ielas, izraisot ugunsgrēku vienā no krodziņiem un sabojājot televīzijas kompānijas ēkas fasādi.

Ķirurgs, kas veica steidzamu ortopēdisku operāciju Juniversitikoledžas slimnīcā, nevarīgi noskatījās, kā pacienta vēnā ievadītā plastmasas caurulīte kļūst mīksta un beidzot pārplīst.

Londonas metro centrālajā dispečeru punktā Ko- burgstrītā pie sienas bija izdzisusi līniju shēma. Dispečeri sedeja pie aukstam kafijas tasēm, truli verda- mies nedzīvajās pultīs.

Skotlendjardā apklusa centrs, kas uzturēja radiosakarus ar patrulējošajām mašīnām: negaidot bija sabojājusies izolācija releju zālē.

Kaut gan lielākā daļa avāriju notika aplenktajā zonā, tie, kas bija atstājuši zonu pirms dezinfekcijas, bija iznesuši infekciju sev līdzi ārpusē.

Hītrovas lidostas dispečers ar šausmām ieraudzīja, ka viena no vadības pults pogām izslīd laukā no savas ligzdas un pielīp viņam pie pirkstiem.

Pa autostrādi M-l rēkdama uz ziemeļiem drāzās tālbraucēja smagā mašīna ar polietilēna baloniem, kuros bija šķidrais rūpnieciskais cianīds. Vienā no baloniem pie paša dibena, kur Londonā bija pieskāries krāvējs, plastmasā bija izveidojies neliels pietū- kums. Zem balonā ielietā nāvējošā šķidruma smaguma čulga lēnām blīda, blīda, kamēr pārgāja pušu. Pa caurumu sāka sūkties laukā inde. Pa pakaļējā borta apakšu tā tecēja uz ceļa …

Kāds rūpnieks, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī un makšķerēdams zivis Vejas upē tālu no lielpilsētas, pārsteigts pamanīja, ka sāk irt viņa plastmasas garie zābaki.

Džeks Beilijs gurdi brida uz mājām pa gandrīz izmirušo, sniega klāto Saftsberijas avēniju. Ierāvis kaklu pavalkāta jūrnieku šineļa apkaklē, uzlicis galvā naģeni — liecību par piederību pie flotes veterāniem, viņš stiepa divus papīra maišeļus ar ēdmaņu. Iegriezies Ņūportstrītā, viņš iedomājās, ka Mērija varbūt nemaz neprot gatavot uz petrolejas plītiņas. Apmetis līkumu automašīnu stāvvietai, kas bija pilna ar likteņa varā pamestu mašīnu baltajām kupenām, Beilijs ievēlās pa sava puspagraba dzīvoklīša durvīm.

Iekšā bija silts, toties oda pēc slikti noregulētas petrolejas plītiņas. Divas sveces uz lētās lakotās bufetes ļāva viņam saskatīt sievu, kas sēdēja, ievīstīju- sies segā, un turēja rokā sildītāju. Viņa nodrebēja, kad viņu apņēma pa durvīm iesprukušais aukstais gaiss.

— Nupat pa radio piekodināja, lai neiet ārā uz ielas, — viņa žēlabainā balsī sacīja.

— Zinu. Alus bārā pirms slēgšanas dzirdēju. Man ir instrukcija, tur teikts, kas jādara. Vai tējas nav? Esmu pārsalis.

Sieva piecēlās, nenolaizdama no pleciem segu, paņēma vienu sveci un izgāja virtuvē. Pēc tam pa vaļā atstātajām durvīm pavēstīja vīram:

— Gāze tik tikko nāk. Pa radio teica, ka Čering- krosroudā pārsprāgusi kāda caurule. Kaut kāds plastmasas aizsprostojums … Droši vien melš.

— Pagaidām neizslēdz. Būs taču mazliet siltāk, vai ne?

— Bet vai monētas skaitītājam tev ir?

— Kāds pusducis būs.

Sieva atgriezās ar paplāti, uz kuras bija divas krūzītes un svece.

— Aizver durvis, kamēr es visu nolieku.

Bet viņai aiz muguras pustumšajā virtuvē ap izlietnes noplūdes caurumu bija parādījusies šaura putu josliņa. Mutants-59 bija pacēlies no kolektora, kas atradās zem Beiliju dzīvokļa, un meklēja jaunus barības krājumus. Drēgnajā virtuvē šūnas dalījās lēnāk, un putas sāka izžūt. Bet tagad gāzes degļu vārās liesmas sāka nedaudz sasildīt gaisu.

Džeks un Mērija mierīgi sēdēja, ar plaukstām aptvēruši tējas krūzītes. Mērija šūpojās krēslā, bet Džeks aplūkoja savas iemīļotās lietiņas — tālskati, aprakstīto vara gliemežvāku uz kamīna malas, žurnālus un brošūras no sērijas «Izgatavo pats».