— Ejam, ejam, — skubināja Menzels, izraudams Olfordam no rokām bateriju un aplaizdams gaismu apkārt istabai. — Re, kur ir!
Stars apspīdēja smagu, melnu seifu stūrī. Pustumsā neviens no viņiem neievēroja, ka izlietnē pretējā stūrī ceļas putas. Olfords pētīja seifu.
— Ar autogēnu tam neko nepadarīsi, tas ir Park- stouns, augstākā labuma. Paskatieties, četri aizbīdņi, divi no atslēgas, divi no eņģu puses. Ar ķiti mēs šito daiktu pieveiksim, esiet bez raizēm.
Divdesmit minūtēs Ekermens bija izurbis seifa apvalkā četrus dziļus caurumus, pēc iespējas tuvāk katram no aizbīdņiem. Menzels šķetināja vaļā stieples, kas veda uz cilindrisku niķeļa — kadmija bateriju kaudzi, bet Olfords noņēma no kāpnēm paklāju un nosvieda to uz grīdas pie seifa.
Ekermens izņēma no somas kakao bundžiņu un ņēmās kasīt laukā no tās plastisko sprāgstvielu; viņš savēla to tievās desiņās un sabāza izurbtajos caurumos. Tad viņš iestūķēja katrā «ķites» desiņā pa sīkai vara caurulītei: tie bija detonatori. No katra detonatora ārpusē nokarājās divi vadiņi. Beidzot, paņēmis modeļmālu bumbiņu, viņš sadalīja to četrās vienādās piciņās un uzmanīgi apzieda ar māliem detonatorus tā, lai ārpusē paliktu tikai vadiņi.
Menzels pievienoja galus pie rupji darinātas sadales kastes un, paķēris baterijas, vilka vadus atpakaļ pie kailajiem pakāpieniem. Olfords rūpīgi ievīstīja seifu paklājā, drošības labad nostiprinādams to ar diviem kantora krēsliem.
No novadcaurules kāpjošās putas bija jau izplūdušas pa visu izlietni.
— Nu, vācieties prom no turienes! — no augšas uzsauca Menzels.
Olfords un Ekermens, pēdējo reizi pārskatījuši visu, steidzās pie sava šefa. Visi trīs iespiedās tirdzniecības zāles stūrī.
— Pabāz galvu laukā, Lenij, — teica Menzels. — Lai tur neviena nebūtu.
Olfords piegāja pie loga, paraudzījās uz vienu pusi, uz otru un, pārliecinājies, ka uz ielas neviena nav, nāca atpakaļ.
— Viss kārtībā, tukša kā izslaucīta …
Menzels rūpīgi pievienoja vienu vadu pie baterijām, bet otru — pie slēdža, kas bija piestiprināts sānos ar melnu lenti. Viņš aizvēra acis un pagrieza slēdzi.
Lejā pagrabā ar dobju būkšķi eksplodēja visi četri lādiņi. Paklājs un krēsli aizlidoja pāri istabai, un no visiem četriem caurumiem izšāvās liesmu mēlītes. Gangsteri brāzās lejup pa kāpnēm, un tajā pašā mirklī uzliesmoja izlietnē sakrājusies gāze.
Liesma izplatījās pa resno novadcauruli un pa tās pazemes atzarojumiem pārsviedās uz galveno kolektoru. Tad kolektora velvju sagūstītā gāze ar baismīgu dārdoņu sprāga. Asfaltā ietaisītie smagie čuguna režģi uzlidoja gaisā, aizraudami līdzi veselu uguns straumi. Apkārtējām mājām izbira logi, un režģi, griezdamies kā gigantiski vilciņi, ar metālisku dimzu nokrita uz trotuāra.
Smakdami putekļos un klepodami, gangsteri blenza uz sagrauto pagrabtelpu. Baterijas stars tikko spēja ielauzties tumsā. Apkārt bija pilnīgs haoss. Apmetums bija nobrucis, vietumis bija izgāzies arī mūris. Izlietnes vietā tagad rēgojās melna bedre. Sadragātās seifa durvis karājās vienā pašā virā.
— Ak tu Jēziņ! — nočukstēja Olfords. — Kādu velna spridzekli tu biji ielicis?
Ekermens bija gluži mēms no pārsteiguma.
— Parasto ķiti, neko vairāk …
Olfords jau bija panikas varā.
— Laižamies lapās! Nepagūsim ne attapties, kad kruķi būs klāt.
Viņš devās pie kāpnēm, bet Menzels sagrāba viņu aiz rokas.
— Mēs vēl neesam paņēmuši akmentiņus, Lenij, akmentiņus…
Ekermens jau grāba laukā no seifa apsvilušus papīrus un dārglietu kārbiņas. Beidzot viņš no metāla kastītes izņēma trīs samta maisiņus ar etiķetēm.
— Re, kur tie ir… Atri!
Vienu viņš pasvieda" Menzelam, bet pārējos divus iebāza savā kabatā.
Kaut kur viņiem virs galvas uz ielas nošvīkstēja riepas, noblākšķēja automobiļu durtiņas un atskanēja apslāpētas balsis. Visi trīs centās saklausīt vārdus. Augšā kļuva dzirdama soļu švīkstoņa. Menzels izslēdza bateriju.
— Ne skaņu, ne skaņu! …
— Sasodītās durvis! — čukstus lādējās Olfords. — Viņi pamanīs caurumu durvīs!
— Aizveries! — tāpat čukstus atkliedza Ekermens.
Gangsteri sastinga mēmās gaidās. Klusi noklikstēja metāls — Menzels uzvilka pistoli. Bija pagājusi, šķiet, vesela mūžība, iekams balsis un soļi sāka attālināties; atkal noblākšķēja durtiņas, ierūcās motors, un mašīna aizbrauca.
— Pagaidīsim vēl druscīt, — sacīja Menzels, atkal iededzinādams bateriju. — Paliksim brīdi tepat, tad vienā mierā dosimies atpakaļ uz manu ligzdiņu.
— Rādās, ka uz ielām neviena nav, Harij, — sacīja Ekermens.
13
— Visi laižas prom no zonas, lūk, kāpēc vajadzēja to nostrādāt šodien. Vēlāk mēs kļūsim te par pilnīgiem saimniekiem. Pat kareivji nerādīsies laukā.
Mutants-59 turēja Londonas centru nāves žņaugos.
Stindzinoši saltajā decembra gaisā tas evolucionēja, pielāgojās un dalījās, un katra paaudze mācījās uzbrukt jaunām molekulārām struktūrām un sagraut tās. Meklējot barību, baktērijas
metās virsū jebkura veida plastmasai, un plastmasas kļuva mīkstas un velkanas. Visur, kur baktērijas nokļuva slēgtā telpā, pietika ar vienu dzirkstelīti vai uguntiņu, lai gāze, sasniegusi maksimālo koncentrāciju, eksplodētu.