Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Ir gan, bet tajos nesaiet ne desmitā daļa visas noteces. Mēs esam spiesti novirzīt to uz Temzu, citas izejas nav.

Sera Frenka balsī ieskanējās gandrīz vai untumains tonis.

— Es brīdinu, ka mēs uzreiz sadursimies ar…

Brigādes ģenerālis steigšus piecēlās un samierinoši

teica:

— Paldies, mister Hentrij, jūs mums ļoti palīdzējāt. Ser Frenk, es domāju, labāk būs, ja jūs turpināsiet strīdu pēc pārtraukuma. Mums vajadzīgi papildu fakti, un, cik es saprotu, — viņš pagriezās pret vienu no saviem palīgiem, kas palocīja galvu, — drīz te ieradīsies Londonas ostas pilnvarotais, lai paziņotu mums paisuma un bēguma prognozi un vēl šo to. Tātad jūs pieņemat šādu priekšlikumu? Sers Frenks negribīgi pamāja ar galvu, — Bet pagaidām es, ja atļaujat, pastāstīšu jums drusku sīkāk par šo pazemes kompleksu…

Kamēr brigādes ģenerālis pazemes spožajā gaismā un siltumā klāstīja par minēto kompleksu, uz zemes augstu virs viņu galvām dzeldējošs ziemeļu vējš nesa retas sniegpārslas pa Portlendpleisas ielu uz radio- nama pusi. Policijas furgons, nostāj ies* Lenghemplei- sas ielas vidū, ar skaļruni uz jumta instruēja apkārt salasījušos kājāmgājējus:

— Visām personām, kas pastāvīgi dzīvo šajā rajonā, iesakām atgriezties mājās un neiziet uz ielas. Tiem, kas dzīvo citos rajonos, pēc iespējas ātrāk jāierodas plānā atzīmētajos punktos, no kurienes viņi minimāli īsā laikā tiks izlaisti no zonas. Plāni, kuros norādīts šādu punktu izvietojums, dabūjami šeit, kā ari no jebkura konstebla. Var gadīties aizķeršanās, un, lai izvairītos no grūtībām, iesakām saņemt arī rekvizēto viesnīcu sarakstu. Šajās viesnīcās varēs par brīvu dabūt pagaidu mitekli un ēdienu…

Padzīvojusi sieviete slikti pieguļošā tvīda mētelī, paņēmusi no policista rokām rupji iespiesto plānu, īgni ņurdēja:

— Es jums jautāju, — kā lai es noeju šito gabalu? Man jau ir tulznas, un es nevaru noiet ne simts metru…

Policists, liela auguma vīrietis ar labsirdīgu zemnieka seju, skatīdamies uz viņu no augšas, vīpsnādams atbildēja:

— Neuztraucieties, dārgā, es jūs pastumšu pie dupša …

Brīdi sieviete zīķēja uz policistu, tad gārdzoši iz- ķērca:

— Labi, es neko neteikšu.

Divi eleganti ģērbti biznesmeņi klausījās, ko vēsta skaļrunis. Viens uzrunāja otru:

— Vai tas neizklausās pēc aicinājuma ieraut glāzi viskija, ko?

— «Saviļā»?

— Nu kā tad.

Un abi, strauji pagriezušies, aizgāja.

Policisti lauzās caur pūli, izdalīdami plānus un instrukcijas. Šajā brīdī, pārmācot apnicīgo vēja kaukoņu, no ielas ziemeļu gala tuvojās pieaugoša dārdoņa. No pagrieziena, no Parkskvēras laukuma pusloka uz Portlendas ielas, spilgti izdalīdamās uz sniega baltuma, izdrāzās armijas smago mašīnu kolonna. Šurpu un turpu gar kolonnu kā rosīgi kukaiņi šaudījās motociklisti.

Līdzko priekšējā mašīna bija sasniegusi Lenghem- pleisu, visa kolonna nočīkstēdama apstājās. Tūlīt pat tika nolaisti pakaļējie borti un no mašīnām sāka lekt laukā kareivji ar koka ragaiņiem un sarūsējušas dzeloņstieples rituļiem.

No vienas mašīnas izlēkušie armijas policisti sarkanās cepurēs veicīgi izretinājās gar ielas rietumu pusi un sāka apturēt transportu, kas griezās laukā no šķērsielām. Šoferiem strupi pavēlēja griezt apkārt un laist atpakaļ, no kurienes braukuši.

Izcēlās nikni strīdi, jo šoferi negribēja neko zināt un pildīt kareivju pavēles. Vienības strādāja kā trakas, ceļot aizsprosto jumus uz krustveida balstiem. Beidzot visas šķērsielas bija slēgtas.

Savā tecējumā uz dienvidiem mezdama lielu līkumu, Temza veidoja dabisku barjeru, un vienīgais tilts, ko vajadzēja slēgt, bija Vaterlo tilts. Tikai divas puskāpurķēžu bruņumašīnas nostājās šķērsām pāri ceļam dienvidu krastā, tieši Festivālhollas zāles olvei- dīgā kupola augstumā. Starp tām iespraucās policijas apvidus mašīna un ceļu policijas patruļa uzstādīja mirkšķinošus brīdinājuma signālus un zīmi «Iebraukt.aizliegts». Tos apkaitinātos gājējus, kas mēģināja tikt pāri Hangerfordas kājnieku tiltam, aizturēja pašā apakšā pie akmens pakāpieniem, kas veda uz tiltu no Viljersstrītas.

Armijas daļām un policijai ar savām barjerām un piederumiem virzoties uz priekšu, liela daļa ielu, laukumu un veikalu pamazām tika atgriezti no pārējās pilsētas līdzīgi kādam senlaiku geto. Visā Jūstonrou- das un Sautemptonrovas garumā barjeras aizšķēršļoja šķērsielas. Mašīnām cenšoties ar steigu izrauties no loka, veidojās bezgalīgi «korķi». Gājējiem iedegoties dusmās un sakaujoties, palielinājās nelaimes gadījumu skaits.

Taču pakāpeniski, tikko no ielām pazuda pēdējās mašīnas, rajons kļuva klusāks. Ierasto satiksmes dunu nomainīja gājēju soļu dipoņa: saspiedušies uztrauktos bariņos, cilvēki pētīja policijas izdotos plānus un instrukcijas un tad steidzās uz tuvāko patvērumu.

Gaiss bija sauss un salts, un uz ietvēm sāka augt nelielas kupenas.