— Nē, iekrāsojot kultūru pēc Grama, lietojot dažādas metodes un barības vides. Vispār tā ir īsta galvas lauzīšana, bet galu galā katru sugu var noteikt absolūti precīzi. — Bikens bija satraukts, viņš ar sajūsmu aprakstīja veiktos pētījumus. — Skatieties, es jums parādīšu. — Viņš norādīja uz vienu no traukiem — tajā bija redzama neliela sakrunkojušos, spīdošu disku kopiņa. — Lūk, ko es meklēju rokā.
— Bik, ir jau ļoti vēls, es zaudēju pavedienu…
— Pagaidiet, tūlīt viss kļūs skaidrs. Ja palūkosieties uzmanīgāk, jūs redzēsiet, ka gar koloniju malām ir tādi kā izžuvuši plankumiņi.
— Nu, un?
— Mūsu mazajiem draugiem nepatīk vide, kurā tie ievietoti. Starp citu, tas ir asins agars.
— Viņiem nepatīk asinis?
— Katram mikrobam garšo sava barība, un tā ir visa gudrība. Lai nu kā, bet es identificēju visas baktēriju kolonijas, izņemot šo, kas negribēja augt nevienā no parastajām vidēm — ne tīrā agarā, ne asins agarā, ne Makonočija vidē — nekur…
— Un ko tad jūs darījāt?
— Es izveidoju vidi pēc paša receptes.
Bikens izņēma no termostata palielu laboratorijas glāzi, kurā bija resna, koniska, ar vati aizbāzta kolba. Glāze bija cieši nosegta ar metāla foliju. Bikens uzmanīgi nolika to uz galda tuvāk gaismai. Skenlons aiz pārsteiguma sastinga. Ap vates aizbāzni veidojās putu gredzens; tās gausi tecēja gar glāzes iekšpusi uz leju un krājās dibenā.
— Ak dievs, kāda tad bija jūsu recepte?
Bikens dažas sekundes klusēja, iekams atbildēja:
— Sasmalcināju nedaudz degrona un sajaucu to pastā kopā ar dažiem sāļiem un aminoskābēm, galvenokārt ar tirozīnu …
— Tas nu ir velns zina kas! Ir jābūt kādam citam izskaidrojumam.
— Kādam tad?
— Nu… — Skenlons saminstinājās, izmisīgi pūlēdamies noturēties loģikas ietvaros un tajā pašā laikā apiet acīm redzamo. — Labi, jūs esat izaudzējis baktērijas. Vienai garšo asinis, citām — cukurs…
— Skenlon, kad nepieciešami neapgāžami pierādījumi, ir vajadzīgs vēl viens eksperiments. Ja radušās aizdomas, teiksim, klīniskajā praksē, ka slimības ierosinātājs ir mikrobs, jāizaudzē tā tīrkultūra veselos audos, kas ņemti no šā pacienta. Šajā gadījumā pacients ir plastmasa. Labi, labi, jūs neticat, bet tā tas ir. Tātad es paņēmu pilienu no šiem mēsliem glāzē un pārnesu to uz veselas plastmasas. — Bikens attaisīja pēdējo no Petri trauciņiem. — Te nu tas ir. — Un viņš rādīja uz puscietu masu traukā. To klāja lipīgas putas. — Šoreiz es izmantoju lielākus degrona gabalus un parasto polistirolu. Paskatieties, viss redzams ar neapbruņotu aci.
— Kā jūs zināt, ka tā ir baktērija? Vai tā nevar būt kaut kāda ķimikālija… kaut kāda viela, ko jūs esat netīšām pārnesis?
Jau izrunājot šos vārdus, Skenlons apzinajas, cik nedrošs ir viņa pieņēmums.
— Lai tā būtu. Tātad vajadzīgs vēl viens eksperiments. To mēs varam veikt, ja jūs man piepalīdzat.
— Kāds eksperiments?
— Ar elektronu mikroskopu. Paskatīsimies, un tad redzēsim, kas tur ir. Iesim.
Bikens piecēlās un gāja pie durvīm, uz kurām bija starptautiskā radiācijas briesmu zīme — āboliņa lapa un uzraksts «Augstspriegums. Apdraud dzīvību. Nepiederošām personām ieeja aizliegta».
Otrpus durvīm nespodrā, dzeltenā gaismā līdz pašiem griestiem kā kolonna slējās elektronu mikroskops. No kolonnas augšgala nokarājās resns augstsprieguma kabelis, kas stiepās līdz divus metrus platam skapim ar elektronu aparatūru. Mazliet tālāk tusnīja un pukšķēja vakuumsūkņi, uzturot kolonnā retinājumu, kas nav sasniedzams pat kosmiskajā telpā.
Bikens sāka rīkoties ar vadības rokturiem. Uguntiņas uz kontrolpultīm iedegās spožāk, sūkņi sāka darboties sparīgāk. Bikens piecēlās.
— Lai sūkņi pastrādā, kamēr mēs sagatavosim preparātu.
Atgriezies laboratorijā, viņš nolika uz galda stikla plati, bet uz tās — Petri trauciņu ar plastmasas barojošo vidi. Paņēmis priekšmeta stikliņu, viņš pavicināja to Bunzena degļa liesmā un ar mazu pipetiti uzpilināja uz tā destilēto ūdeni. Sakarsējis un pec tam atdzesējis platīna cilpiņu, viņš piesardzīgi pacēla Petri trauciņa vāku un ar cilpiņu paņēma nedaudz tā satura. Samaisījis to ar destilēto ūdeni uz stikliņa, Bikens no jauna izvilka platīna cilpiņu caur liesmu. Strādādams viņš nepārtraukti runāja. Skenlons kā apburts vēroja šīs svētsvinīgās izdarības.
— Tagad mums ir tās kultūras suspensija, kura bija traukā. Tagad es to sajaukšu ar fosforvolfram- skābi. Iegūstam skābes šķīdumā suspendētu preparātu. Tagad ņemu šo smalko vara sietiņu. Tā diametrs ir trīs milimetri, tieši piemērots mikroskopam. Tagad es uzlieku uz šā sietiņa pilienu iegūtās suspensijas.
Bikens piecēlās, turēdams sietiņu uz filtrpapīra, attaisīja sūkņiem pievienoto stikla jumolu, palika zem tā filtrpapīru ar visu sietiņu, nospieda jumolu atpakaļ un ieslēdza sūkņus. Tad viņš apsēdās un uzmanīgi skatījās uz vakuummanometru, kas rādīja atmosfēras spiedienu jumolā.