Mutants-59 plastmasu ēdājs

Einslijs kā neprātīgs sāka strādāt. Samazinājis savu lekciju skaitu, viņš vakaros aizgāja no slimnīcas aizvien agrāk un agrāk. Vērodami Einslija sku- bīgo gaitu un mūždien aizņemta cilvēka izskatu, kolēģi nosprieda, ka viņš iegādājies sev mīļāko. Īstenībā viņš steidzās mājup ar pirmo vilcienu, ko vien varēja noķert, un, pārmijis dažus vārdus ar sievu, tūlīt ieslēdzās laboratorijā un ķērās pie eksperimentiem. Sākumā viņš ņēma labi pazīstamo mikrobu Bacillum prodigiosus un mēģināja pārveidot tā dabu.

Vispirms viņš audzēja mikrobus normālā barojošā vidē, pēc tam mainīja atsevišķas vides sastāvdaļas, lai arī tās pašas paaudzes baktērijas mainītu savu dabu. Viņš liedza mikroorganismiem to normālo olbaltumu barību, aizstājot proteīnu ar dažādām vielām, kas pēc savas struktūras bija līdzīgas garajām plastmasu molekulu ķēdītēm.

Reizi vairākās dienās Einslijs slepeni paņēma vienu no mēģenēm ar baktēriju kultūru sev līdzi uz slimnīcu un apstaroja to ar radioaktīvo kobaltu, kas glabājās laboratorijā pavisam citam nolūkam. Apstarotās baktērijas Einslijs atkal pārnesa mājā un pārlika jaunā barojošā vidē, cerēdams, ka vismaz viena no radiācijas ierosinātajām mutācijām varēs pielāgoties plastmasu patērēšanai.

Kā visi cilvēki, kas saistījuši dzīvi ar kādu savdabīgu ideju, kura viņiem pašiem nozīmē ļoti daudz, Einslijs vēlamo pamazām sāka uzskatīt par esošo. Fakti, protams, netika viltoti, bet cipari gan tika pielaboti un eksperimentu gaita nedaudz grozīta, lai rezultāts labāk atbilstu iepriekš nospraustajam mērķim.

Ritēja mēnesis pēc mēneša, viņš arvien mazāk uzmanības veltīja darbam slimnīcā, dzīvoja tikai savai mazajai mājas laboratorijai un pats neapzinājās, ka viņa ķermenis un smadzenes pastāvīgi atrodas pār- spriedzes stāvoklī. Viņam, piemēram, nenāca ne prātā, ka viņa smadzeņu kreisās puses artēriju garā posmā sašaurinājuši holesterīna nogulsnējumi — ateroskleroze, kā teiktu viņa kolēģi. Mūžīgajā steigā viņš arī neapzinājās, ka arvien biežākās galvas sāpes liecina par nemitīgu asinsspiediena paaugstināšanos.

Kādu vakaru ap pulksten vienpadsmitiem Einslijs bija beidzis pētīt mikroskopā piecdesmit devīto Ba- cillum prodigiosus varietāti. Viņam bija pavisam sešas mēģenes ar šo kultūru. Aplūkojis katras mēģenes saturu, viņš rūpīgi ielika tās lielā menzūrā ar ļoti stipru dezinficējošu šķīdumu.

Einslijs darīja to tāpēc, ka bija apzinīgs un augsti kvalificēts pētnieks un negribēja riskēt, nejauši izlaižot brīvībā mutējošās baktērijas. Eksperimentu rezultāti viesa lielas cerības, tā vismaz likās viņa neobjektīvajai acij. Skaidri saskatāmas pazīmes liecināja, ka rūpīgi kultivēti mikroorganismi aprij plastmasu.

Paņēmis pēdējo mēģeni, Einslijs triumfējoši iekliedzās. Šaubu vairs nebija! Baktērijas bija aprijušas ievērojamu daudzumu plastmasai līdzīgas vielas.

Einsliju pārņēma stiprs satraukums, bet, līdzko viņš piecēlās kājās, pārspriegtā artērija pārplīsa, pārplūdinādama ar asinīm pārpūlēto smadzeņu audus. Kādu brīdi viņš vēl stāvēja, smadzeņu funkcijām izbeidzoties. Pēdējais, ko viņš, dzīvībai dziestot, neskaidri apzinājās, bija briesmīgas sāpes un plosošs troksnis galvā.

Vēl brīdi pasvārstījies, Einslija ķermenis atmuguriski sabruka uz laboratorijas galda. Mēģene ar baktērijām, izslīdējusi no nedzīvajiem pirkstiem, sašķīda drumslās pret izlietnes malu, un duļķaina, iedzeltena šķidruma strūkliņa, aiztecējusi pa fajansu, sasniedza novadcauruli. Einslija ļenganais ķermenis nošļuka no galda un smagi sabruka uz grīdas ar tādu troksni, ka no viesistabas izskrēja viņa sieva. Kamēr viņa tika līdz durvīm, Bacillum prodigiosus piecdesmit devītais mutants jau bija iekļuvis novad- caurulē un tālāk nonācis ielas kolektorā. Notekūdeņi savā straujajā tecējumā uz sūkņu staciju dalīja un atkal dalīja simtiem miljonu no mēģenes izkļuvušo baktēriju arvien sīkākās kolonijās.

Einslija nāve bija atzīmēta ar īsiem, sausiem nekrologiem Kensingtonas slimnīcas izdotajā žurnālā un «British Medical Journal», abos gadījumos klāt bija pieliktas nelaiķa jaunības gadu fotogrāfijas. Drīz viņu aizmirsa. Mutants-59, dažus mēnešus nodzīvojis kanalizācijas caurulēs, arī sāka pazust. Nevarēdams atrast specifisku barību, ko Einslijs tam bija radījis, mutants zaudēja spēju dalīties un aizgaja bojā. Taču ne jau visi mikrobi bija iznīcināti. Daži no tiem veidoja sporas.

Nonākusi nelabvēlīgos apstākļos, baktērija izveido īpašu miera stadiju — sporu. Tā ir līdzīga sēklai. Kad apstākļi atkal kļūst labvēlīgi, spora atdzīvojas un izveido jaunu baktēriju, kas pēc tam dalās divās, četrās, astoņās un tā tālāk, savukārt veidojot jaunu paaudzi. Sporas var saglabāties simtiem gadu, jo tās ir apbrīnojami izturīgas pret izžūšanu, pret augstām un zemām temperatūrām.