Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Acīmredzot, — sacīja Džerards, — lai kur agrāk ir bijusi kanalizācijas noteka, tikai ne zem pašas platformas. Tātad tā ir izlauzusi sev jaunu gultni. Pēc manām domām — tas gan ir tikai minējums —, kaut kur ceļā šķidrums saskāries ar vienu no kabeļiem. Kad šī sērga ieēdās plastmasā, tās vairošanās ātrums fantastiski pieauga, un nepagāja ilgs laiks, kad sairuma process izplatījās pa visu kabeli, atstāja kanalizācijas sistēmu un pārnāca uz šejieni. Te pazemē ir simtiem caurplūdes punktu. Neviens nezina, kur tie visi atrodas.

— Bet tūlīt pēc elektriskajiem kabeļiem, — Sleiters turpināja domu, — sāka irt gāzes un ūdens cau

rules, kas ari bija no plastmasas, līdz beidzot process nonāca līdz skaitļotājam, kas pārvaldīja manu ceļu tīklu…

— Pareizi.

— Mans dievs, — iesaucās Sleiters, — ja tas taisnība, tad vispār nav iespējams apturēt nelaimi!

— Nezinu, — sacīja Džerards, — un šobrīd es nejūtos spējīgs spriest tālāk. Mūsu uzdevums ir nogādāt šos paraugus virs zemes, turklāt cik vien var ātri. Dievs vien zina, kas tur patlaban notiek.

— Bet kā mēs to izdarīsim? — jautāja Anna.

11

— Caurvējš, — atbildēja Džerards. — Tas parādīs mums ceļu. No kaut kurienes tas taču nāk. Mums tad arī jāizdibina, no kurienes.

Gandrīz visi Džerarda spriedumi bija pareizi, bet vienā ziņā viņš rūgti maldījās. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis Einslija bacili. Bakteriologu aprindās tā ir pieņemts: ja kāds atklāj jaunu celmu, tas nosauc to savā vārdā. Tā ir pieticīga un mazliet jokaina nemirstības forma un nereti vienīgais līdzeklis, kā uzturēt šo laboratorijas censoņu izsīkušo patmīļu.

Einslija bacilis nekad nav aprakstīts mācību grāmatās. Īstenībā to zināja tikai pats Einslijs.

Einslijs bija sācis savu darbu divarpus gadus pirms tam, kad Džerards un viņa ceļabiedri iekrita lamatās. Pirmo reizi savas zinātniskās darbības laikā doktoram Saimonam Einslijam laimējās atrast patiešām vērtīgu ideju. Tā viņam atausa pēc tam, kad vienā jaukā dienā tika pilnīgi nosprostota no viņa mājas izejoša kanalizācijas caurule un viņš, gumijas zābakos šļakā- dams pa slapjajām grīdām un velti pūlēdamies ar lokanu nūju izgrūst «korķi», beidzot uzgāja nelaimes

iemeslu — saburzītu polietilēna plēves dransku, ko kāds no viņa bērniem droši vien bija ielaidis tualetē.

Doktors Einslijs bija bakteriologs. Būdams pēc dabas maigs cilvēks, viņš nekad nebija sevišķi centies tikt augstāk pa akadēmisma kāpnēm un tagad, jau krietni pāri pusmūžam, bija iestrēdzis mikrobioloģijas katedras vecākā pasniedzēja amatā Kensingto- nas slimnīcā — visu Londonas praktikantu mācību centrā.

Dalīdams savu laiku starp trafare.ām slimnīcas analīzēm un garlaicīgām lekcijām studentiem, no kuriem viņš bija sācis baidīties viņu jaunības spara dēļ, Einslijs nereti izdarīja arī kaut kādus ērmotus eksperimentus cerībā savākt pietiekami daudz svaiga materiāla rakstam.

Velkot laukā no caurules polietilēna gabalu, viņam ienāca prātā, ka šis pats gabals varētu saglabāties kanalizācijā tūkstošiem gadu, ka tas baktēriju ietekmē nekad nesabruktu kā notekūdeņi.

Baktēriju ietekmē?

Tā dzima ideja. Bet ja nu liktu, lai baktērijas sagrauj nederīgo plastmasu? Ja speciāli mainītu to dabu, kultivējot tās īpašās barojošās vidēs, ja izraisītu ģenētisko mutāciju ar attiecīgi piemeklētu nukleīnskābju palīdzību? Cik lielisks atkritumu iznīcināšanas problēmas atrisinājums! Bet varbūt līdz ar to šī problēma tiktu atrisināta visas pasaules mērogā. Fantāzija cēlās spārnos, līdz gadiem ilgi koptā spēja kritiski domāt guva virsroku.

Cik daudzām mikroorganismu paaudzēm būtu jānomainās? Kā lai tiek pie nepieciešamajām ierīcēm? Kādas DNS vai RNS būs vajadzīgas?

Kad viņš ar šķindoņu atlika atpakaļ vietā novad- caurules slēgplāksni, acumirklīgais satraukums jau bija pagaisis. Taču pievakarē, kad Einslijs bija iztukšojis tradicionālo sausā čerija glāzi, ideja atgriezās un šoreiz iesakņojās. Dzēriena atraisīts, viņš ielēja vēl otru, krieni lielāku glāzi un ķērās pie rakstīšanas. Sākumā nedroši, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk Einslijs izlika savu projektu uz papīra. Ideja bija vērtīga, tā varēja attaisnoties.

Pienāca pusnakts, bet Einslijs joprojām strādāja. Beidzot viss bija uzrakstīts, un viņš ļāvās svētlaimīgiem sapņiem par Karalisko biedrību un pat Nobeļa prēmiju.

Pagāja nedēļa, viņš nevienam nebija teicis ne pušplēsta vārda, taču savai idejai ticēja nelokāmi. Viņš neuzticēja to nevienam pašam. Ja tā īstenosies, viņu beidzot gaida zinātnieka slava.

Pamazām Einslijs sāka nest mājā no slimnīcas visādas ierīces. Savā kabinetā viņš montēja aparātus, uzstādīja termostatus un mēģeņu statīvus, līdz bija radīta īsta bakterioloģijas laboratorija — samazināta slimnīcas laboratorijas kopija.