Dziļi pazemē netālu no Kingskrosas metro stacijas pie kolektora sienas bija pielipis izžuvis notekūdeņu piliens ar apmēram simts sporām tajā. Katras diametrs bija divas milimetra tūkstošdaļas, un katrā bija precīzs mutanta-59, Bacillum prodigiosus pēcteča, bioloģiskais rasējums. Kā Einslija vienīgās oriģinālās ieceres mēmi mikroskopiski liecinieki tie gulēja iz- žuvušajā pilienā, bezgalīgā pacietībā gaidot savu atdzimšanu. Gaidot pašu barību, kuras varbūt nekad nebūs. Gaidot neaptverami mazu iespēju, ka kāda cita pēc apmēriem un struktūras to barībai līdzīga molekula iemaldīsies tumšajās, smirdošajās caurulēs un dos tām enerģiju sākt jaunu dzīvi.
Bet divus gadus pēc tam, kad doktors Einslijs bija nogrimis nebūtībā, visā pasaulē bija izplatījušās Kreimera aģentūrā izgudrotās sairtspējīgās pudeles. Kanalizācijā aizgāja viss, kas palika pāri no tām. Pa miljoniem novadcauruļu uz pazemes upītēm steidzās specifiskās degrona molekulas.
Kādu vakaru pēc pamatīga pērkona lietus ūdens līmenis kolektorā pie Kingskrosas stacijas pacēlās nepieredzēti augstu. Uz sažuvušajām sporām uzšļā- cās degrona molekulas, kas bija ļoti līdzīgas Einslija izmantotajām molekulām.
Pagāja gandrīz divdesmit četras stundas, iekams sporas sāka apjaust, kādas priekšrocības piemīt vielai, kas apņēmusi to sažuvušos apvalkus. Tie pārplīsa, un mutanls-59, Bacillum prodigiosus pēctecis, atmodās dzīvei.
Apstākļi bija mikrobiem pa prātam. Tie vairojās un izplatījās. Lai kur tie arī nokļuva, barības tiem netrūka. Degrons bija visur. Ar katru paaudzi mikrobi kļuva kustīgāki un pieticīgāki. Cilvēks bija izturējies labi pret mutantu-59. Viņš bija apgādājis to ar barību tūkstošiem gadu uz priekšu.
Kreimera laboratorijā bija tumšs, dega tikai elektronu aparatūras pultīs iemontētās neona indikatoru spuldzītes. Vienīgā skaņa bija saldējamās iekārtas motora dūkoņa. Bikens piegāja pie slēdžiem. Telpā ieplūstošā gaisma palīdzēja izkliedēt saspīlējumu, ko viņi abi izjuta.
— Kur tad tie ir? — jautāja Skenlons.
Neatbildējis Bikens atvēra termostata durtiņas un
izņēma statīvu ar stikla kolbām, kas bija iezīmētas ar flomasteru. Viņš bija noguris, un runājot viņam mežģījās mēle.
— Varbūt nav … pietiekami ilgi noturētas. Viss bija jādara steigā …
— Labāk pasakiet, ko jūs esat izdarījis. Jā, un kā ar Raitu?
— Lai nu paliek Raits. Strādāsiet ar mani.
Bikens pagrieza katru kolbu pret gaismu un ātri
ierakstīja kaut ko bloknotā. Likās, ka viņš ir aizmirsis Skenlona klātbūtni.
— Bik! — lūdzošā balsī ierunājās Skenlons. — Ir taču nakts, pulkstenis divi. Es taču teicu, ka atbraukšu … Paskaidrojiet vismaz, ko jūs darāt.
— M-jā, es neesmu sevišķi pieklājīgs pret jums, taču es pārāk daudz esmu licis uz spēles. — Viņš norādīja uz pirmo kolbu. — Lūk, ūdens suspensija no tā draņķa, ko Džerards sakasīja no robota detaļām.
Otrā kolbā ir tas pats, tikai tā ir sterilizēta auto- klāvā.
— Kāpēc sterilizēta?
— Tūlīt redzēsiet. Kolbā ar trešo numuru ir barojošs standartbulj ons, un es iepilināju tajā. no pirmās kolbas — no nesterilizētās — mazliet suspensijas. Ceturtajā kolbā ir tas pats buljons, bet pievienota sterilizētā suspensija. Tagad skatieties.
Bikens pacēla statīvu pret gaismu. Pirmajās divās kolbās šķidrums bija iedzeltens, trešajā — netīri brūns un pārklāts ar plānu putu kārtiņu. Ceturtajā kolbā šķidrums bija brūngans, bet dzidrs.
— Iegaumējiet, trešajā kolbā ir iepilināta neste- rilizēta, bet ceturtajā — sterilizēta suspensija.
— Labi.
— Vai tad jūs neredzat, ka suspensija trešajā kolbā tiecas augt?
— Tikai tāpēc, ka eksperiments nav bijis tīrs, — iebilda Skenlons. — Līdz ar saviem paraugiem Džerards droši vien savācis simtiem visdažādāko baktēriju. Trešajā kolbā var būt jebkura no simtiem sugu.
— Labi, piekrītu.
Bikens atkal piegāja pie termostata un izņēma no tā kaudzīti Petri trauciņu, kuri atgādināja cieši nosegtus pelnu traukus ar krāsainas želejas gabaliņiem. Bikens sakārtoja tos rindā. Uz katra vāciņa bija atzīme ar sarkanu stiklogrāfu.
— Tiktāl jums, protams, ir taisnība, tāpēc es sagatavoju arī šos trauciņus. Mana prasme ir mazinājusies. Ko lai dara — kur tas laiks, kad mācījos Edin- burgā…
Viņš pacēla pirmā trauka vāciņu. Skenlons pieliecies saskatīja desmitiem sīciņu apaļu baktēriju koloniju. Tās bija visdažādākā veida, lieluma un krāsas kolonijas.
— Uz šejieni es pārvietoju sākotnējo kultūru, — turpināja Bikens. — Te var saskatīt vismaz četrus koloniju tipus. — Viņš norādīja uz mazu platīna cilpiņu, kas bija iekausēta stikla stienīša galā. — Tās ir Koli nūjiņas, tās laikam stafilokoki, bet tās… — viņš brīdi vilcinājās, — izraisa interesi.
— Bet es jau jums teicu, — palika pie sava Skenlons. — No sākotnējā preparāta ir iznācis viss mikrobioloģiskais spektrs.
— Jā, ir iznācis, bet tāpēc jau pārstāda, lai sadalītu baktērijas tipos. Bet, ja ir izveidojušās dažādas kolonijas, jūs varat ņemt no katras pa mazai daļiņai un identificēt to uz mikroskopa priekšmetu stikliņa.
— Bet ne jau pēc acumēra …