Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Nevajag, — viņa sacīja, pati sākdama smieties līdzi. — Lūdzu, nesmīdiniet mani. Uzmodināsim vēl Sleiteru…

— Es nespēju valdīties, — Džerards smiedamies atteica un virzījās aizvien tālāk un tālāk prom no Annas.

Viņa bija gandrīz vai pārliekusies uz pusēm, cenzdamās apspiest smieklus. Džerards juta, ka viņam no smiešanās jau asaras sāk ritēt pār vaigiem.

— Tu… nekrietneli! — izdvesa Anna starp divām smieklu lēkmēm. — Tu neromantiskais nekrietneli!

Sleiters sakustējās un pārsteigts izslējās taisni.

— Ak dievs, — viņš iesaucās, — tā tikai mums vēl trūka! — Sleitera sejas izteiksme no jauna sasmīdināja viņus, un pēc īsa neizpratnes brīža Sleiters jau smējās līdz ar viņiem. — Sakiet jel, dieva dēļ, — kas jūs tā uzjautrina?

— Viņam sagribējās spēlēt alu cilvēku, — teica Anna, pagriezās un sāka vilkt mugurā pažuvušās drēbes.

— Nav slikta ideja, — atzina Sleiters. — Pasakiet man, kad būs mana kārta iesaistīties spēlē.

— Laiks vākties laukā no šīs elles, — sacīja Džerards.

— Klusāk! — apsauca Anna. — Pagaidiet, es kaut ko dzirdu.

— Ko tad?

Visi trīs apklusa. Džerards juta, ka viņam mati saceļas stāvus. Taču viņi dzirdēja tikai slapjo koku sīkšanu un sparkšķēšanu ugunskurā.

— Nē, nē, tas nav tas, — teica Anna. — Vēl kaut kas… — Piepeši viņa nolikās garšļaukus un piespieda ausi pie zemes. — Jā, te tas ir. Paklausieties!

Džerards notupās uz ceļiem un arī piespieda ausi pie betona plātnes. Viņš saklausīja troksni, kas, kā viņš saprata, bijis ap viņiem jau no paša sākuma, bet kuru viņi, pārāk noguruši būdami, nebija varējuši atšķirt no citām skaņām, — paklusu burbuļošanu un šņākoņu. Tā nāca kaut kur no platformas apakšas.

— Paskatīsimies, vai te kaut kur nav plaisa, un mēģināsim tur iemest aci, — ierosināja Džerards.

Viņš paņēma laternu. Sleiters izvilka no ugunskura degošu pagali un gāja līdzi. Viņi pārmeklēja visu platformu un galu galā atrada kontrolaku ar sadauzītu čuguna vāku.

Džerards noliecās un piebāza seju pie paša cauruma. Pēkšņi viņš saviebās, iekāsējās un parāvās atpakaļ.

— Te nu gan smird!

Sleiters arī pieliecās, paostīja un rīstīdamies parā- * vās atpakaļ, i. — Kas tas ir? — jautāja Anna.

Sleiters mazliet padomāja.

— Kapec mes nejūtam šo smaku platformas otra galā?

— Droši vien caurvējš nesa to uz otru pusi, — minēja Džerards. Viņš atkal ielaida gaismu kontrolakā. — Tur ir vesela straume. Visa masa kustas vienā virzienā, paskatieties paši…

Aizspieduši degunus, Sleiters un Anna skatījās lejā. Balsenajā gaismā tikko bija saredzama burzguļojoša brūngana gļotu masa. Tā patiešām slīdēja vienā virzienā.

— Tātad platforma iekšpusē ir gluda, — sprieda Sleiters.

— Kā tad, — apstiprināja Džerards. — Bet šī smaka… Kaut kur es to esmu manījis. Kur? Velns parāvis! — Viņš ar dūri uzsita sev pa plaukstu, mēģinādams koncentrēties. — Nu pareizi! Plastmasa… pūstoši vadi metro un robota zobrati …

— Jums taisnība, — pusbalsī sacīja Anna, — jums ir absolūta taisnība. — Viņa aizskrēja atpakaļ pie ugunskura un, paņēmusi iztukšoto ūdens kārbu, noskatīja abus vīriešus. — Jūsu jostu, lūdzu, — viņa teica Sleiteram.

Sleiters atdeva Annai savu jostu. Viņa apsēja to ap kārbas kaklu un ielaida akā. Līdzko kārba pieskārās putojošajam šķidrumam, Anna palaida jostu vaļīgāk, ļaudama traukam iegrimt, bet pēc tam izvilka to pilnu laukā. Šķidrums kārbā nemitīgi kustējās, burzguļoja un šņāca. Anna pienesa savu guvumu pie uguns, izņēma no rokassomiņas odekolona pudelīti un izkratīja to tukšu līdz pēdējam pilienam. Iztīrījusi pudelīti ar kabatas lakatiņu, kas bija uztīts uz zīmuļa, viņa uzmanīgi piepildīja to ar kārbā iesmelto šķidrumu. Ugunskura gaismā tas izskatījās duļķains un dzeltenīgs. Pat mazajā pudelītē tas nerimās šņākt un putot. Anna rūpīgi apslaucīja flakoniņu un aizgrieza metāla uzbāzni.

Džerards paņēma pudelīti no Annas.

— Iztaisīsim vienu eksperimentu, — viņš ierosināja. — Redzēs, kas notiks …

Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis lētu lodīšu pildspalvu, ielaida to kārbā, tā ka virs gurguļojošā šķidruma palika tikai pats galiņš. Sleiters joprojām tupēja pie kontrolakas.

Anna un Džerards atgriezās pie viņa.

— Straume aiztek kaut kur tālāk par platformu, — apstulbis sacīja Sleiters. — Un tā ir diezgan spēcīga.

— Bet varbūt tā ir saistīta ar kādu pazemes upi? — ieminējās Anna. — Tādas taču te ir, vai ne? Sajā Londonas rajonā tieši tek pazemes upīte Flīta…

— Var jau būt, — nedroši atsaucās Sleiters. — Bet var arī būt, ka tuvumā pārplīsusi kanalizācijas caurule. Pēc tā vismaz ož.

Džerards piegāja pie ugunskura un, ielūkojies kārbā, iekliedzās. Pārējie metās pie viņa.

Džerards lēni izvilka pildspalvu no kārbas. Pat ārpusē palikušais gals bija kļuvis mīkstāks, jo uz tā palika pirkstu nospiedumi, bet apakšējā daļa bija gandrīz izšķīdusi un notecējusi gar metāla serdi. Kad Džerards izņēma serdi laukā, plaslmasa pilēja no tās kā slapja krāsa. Šķidrumam kārbā tagad bija pildspalvas zilā piekrāsa.

— Neko nesaprotu, — teica Anna. — Kas notiek?

— Es pats arī īsti nesaprotu, — atbildēja Džerards.