Mutants-59 plastmasu ēdājs

«Citā situācijā,» nodomāja Džerards, «tas varētu likties smieklīgi.» Tagad tās senās pagātnes atskaņas, kas atgādināja karu un bombardēšanu, iedarbojās uz viņiem nomācoši. Džerards apgaismoja plakāta apakšējo malu. Tur bija uzraksts «Pēc Informācijas ministrijas pasūtījuma».

— Kara gadu plakāts, — teica Sleiters. — Es lasīju par to: ar šo materiālu nolīmēja metro vagonu logus, lai gaisa vilnis bombardēšanas laikā neizsistu tos.

— Vai jūs domājat, ka stacija kopš tā laika vairs nedarbojas? — jautāja Anna.

— Bet vai kara laikā metro nav notikusi kāda traģēdija? — minēja Sleiters. — Kādā no stacijām, ko izmantoja par patvertni, bojā aizgāja simtiem cilvēku.

Anna nodrebēja.

— Vai jūs domājat, ka šī ir tā pati?

— Iespējams, — atbildēja Sleiters. — Šķiet, bumba trāpījusi tieši ventilācijas šahtā, aizbarikādējot visas ieejas un izejas. Iedodiet man uz vienu mirkli laternu, — viņš uzrunāja Džerardu.

Kanādietis pasniedza laternu, un Sleiters devās uz platformas otru galu, ik pa brīdim apgaismodams tuneļa sienu. Kādā plakātā bija uzzīmēts ļaužu pilns vagons: divi pasažieri, sparīgi plātīdamies, sarunājas, bet trešais, ar mazām ūsiņām un Hitlera taisno matu šķipsnu pār pieri, sēž, aizsedzies ar avīzi. Un paraksts: «Vieglprātīga pļāpāšana maksā dzīvības.»

Viņi nokļuva līdz platformas galam un ieraudzīja uzrakstu «Izeja uz pilsētu» un pakāpienus uz augšu. Kad viņi sāka pa tiem kāpt, ceļu aizšķērsoja nobru- kušu ķieģeļu blāķis. Šis ceļš bija pilnīgi slēgts.

— Te ir jūsu tiešā trāpījuma pēdas, — teica Džerards. — Bumba, jādomā, iekritusi šahtā un sprāgusi pašā segumā.

— Bet tunelis? — jautāja Anna. — Tas taču uz kaut kurieni ved.

Sleiters apgaismoja tumšo ieeju tunelī: no gulšņiem līdz pat griestiem pacēlās nolaidena smilšu kaudze.

— Smilšu buferis! — noteica Džerards. — Vai patiesi jūs neatceraties? Stacijas priekšnieks taču mums stāstīja. Līnijas galā viņi piepildījuši tuneli ar smiltīm, lai apstādinātu kaut kāda iemesla dēļ nenobrem- zētus vilcienus.

Annu kratīja drebuļi.

— Vai mēs nevarētu mazliet atpūsties? Esmu pavisam nosalusi.

Vīrieši saskatījās.

— Tur tālāk, — Sleiters parādīja, kur tieši, — ir visādi koki. Mēs varam sakurt uguni.

— Uguni! — iesaucās Anna. — Bet vai tad tā… gāze taču…

Džerards brīdi pagudroja, tad izvilka šķiltavas un, acis piemiedzis, izšķīla dzirksteli. Liesma dega mierīgi, tikko jaušami noliekdamās uz caurvēja pusi. Sleiters nosodoši paskatījās uz kanādieti.

— Tas bija nepiedodams risks.

— Mjā, — novilka Džerards, — toties tagad var kurt uguni.

— Bet no tā aizdegsies viss apkārt, — raizējās Anna.

— Nē, te viss ir no akmens un betona, — viņu nomierināja Džerards. — Te labi velk, gaiss ir tīrs… Nē, nav peļama ideja! Salasīsim kokus. Vecas avīzes arī te ir.

Bija vajadzīgas tikai dažas minūtes, lai savāktu koka šķēpeles un samestu tās virsū vecajām avīzēm, kas bija izmētātas perona putekļos. Anna pacēla kādu no dzeltenajām avīzēm un laternas gaismā izlasīja virsrakstu: — «Krievu lielā uzvara pie Staļingra- das». — Tad izlasīja datumu pirmajā lapaspusē: — «Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada sešpadsmitais janvāris». Ja nebūtu tik velnišķīgi auksts, tas mani iepriecinātu …

Drīz uguns jautri dega, sviezdama pret stacijas velvēm dūmu mutuļus un dzirksteles. Visiem tūlīt kļuva pacilātāks noskaņojums. Viņi sēdēja, rēgāda- mies liesmās, un no viņu slapjajiem apģērbiem cēlās garaiņi. Pa stacijas izliektajiem griestiem lēkāja milzīgas ēnas.

Līdzko ķermenī atkal sāka strāvot siltums, visus pārņēma briesmīgs nogurums. Sleiters padevās pirmais. Viņš sēdēja pie pašas sienas, pierāvis ceļgalus pie krūtīm. Lēnām viņa galva slīga zemāk, līdz atdūrās pret ceļiem; viena roka šļaugani noslīdēja līdz grīdai.

Anna bija pievilkusi pie ugunskura saplēsto, netīro brezenta gabalu. Viņa dairījās to uzstiept uz kaut kādiem dēļu galiem, lai izveidotu aizsegu pret nerimstošo salto caurvēju.

Anna atvilka vaļā rāvējslēdzēju un, veikli izslīdējusi no svārkiem, blūzes un mēteļa, sakāra slapjos apģērba gabalus uz kokiem, rīkodamās gar ugunskuru vienās biksītēs, kā sprieda Džerards, galīgi neapzinoties, ka viņas veļa ir gandrīz caurspīdīga.

Ugunskura spožajā gaismā viņš saskatīja krūšgalu apaļumus un tumšo apmatojumu starp ciskām, Annai noliecoties zemāk.

Viņa paraudzījās uz Džerardu un pēkšņi pieglaudās viņam. Kanādietis apskāva viņu.

Tad Anna pagriezās pret viņu ar seju. Džerards noskūpstīja viņu un pārsteigts juta, ka viņa kaislīgi atbild. Mati Annai bija izjukuši, seja bāla, bet ķermenis, pa kuru viļņoja ēnas, — tumša zelta krāsā.

Aplikusi Džerardam rokas ap kaklu, viņa norāva kanādieti zemē. Viņa roka lēni slīdēja pār sievietes pleciem, krūtīm, gludo vēderu un gurniem. Viņa rokas bija aukstas, gandrīz bezpersoniskas, taču to vieglie un maigie pieskārieni viņu patīkami satrauca.

Piepeši Džerards iesmējās, un Anna čukstus apjautājās, kāpēc.

— Nezinu, — Džerards atbildēja. — Vienkārši te mēs esam, pašā pilsētas centrā, guļam puskaili alā pie ugunskura kā mūsu pērtiķveidīgie senči..