Mutants-59 plastmasu ēdājs

Viņi bija pārlieku noguruši, lai izjustu prieku. Pa atvērtajām durvīm ieplūda spirgts gaisa vilnis, un viņi atpogāja apkaklītes, lai atvēsinātu sakarsušos ķermeņus. Priekšā bija tumsā tikko saskatāms īss gaitenītis, bet tā galā — kāpņu laids: kāpnes veda

kaut kur uz augšu, bet uz kurieni — to nevarēja redzēt.

Kad viņi bija sasnieguši kāpnes, Džerards apgaismoja tās visā garumā. Kāpņu augšgalā bija durvis. Vēl vienas durvis, un tās bija noslēgtas tieši tāpat kā iepriekšējās.

— Tikai ne to, — teica Anna. — Lūdzu, neveriet tās vaļā.

Džerards lidot uzlidoja augšā pa kāpnēm, aizmirsis savus smeldzošos muskuļus. Aizskāra rokturi, pēc tam parāva uz savu pusi. Durvis bija aizslēgtas. Klāt piekliboja Sleiters.

— Ir taču jābūt kaut kādai izejai! — iesaucās kanādietis un likās durvīs.

— Bet ne šeit, — teica Sleiters, pašūpodams galvu.

— Bet deglis?

— Gāze ir cauri.

— Varbūt ir vēl baloni?

— Neviena. Es jau apskatījos.

Sleiters gausi pagriezās un, kūkumu uzmetis, aizšļūca atpakaļ pa gaiteni.

Džerards smagi noslīga uz pakāpieniem un raudzījās uz durvīm, kas tik cietsirdīgi bija iznīcinājušas viņu cerības uz glābiņu. Tas likās neticami. Te nu viņi tupēja, pašā lielpilsētas sirdī, iekrituši šajos pazemes labirintos kā slazdā. Pagaidām viņiem bija gaisma, ūdens, pat nedaudz ēdamā. Bet cik ilgi viņi noturēsies? Kas notika augšā?

Uz brīdi Džerards pievēra acis un iztēlojās Londonu, kādu to bija redzējis vecos fašistu uzlidojumu laiku kinohronikas kadros: tukšas ēku čaulas, ko izķidājuši ugunsgrēki un sprādzieni, slēgti ceļi, ko applūdinājis ūdens no pārplīsušām maģistrālēm, cauri gruvešiem izlauzušās gāzes lāpas … Viņš sasprindzi

nāja visu savu gribasspēku, lai aizgaiņātu šo skatu, un tad sajuta kādu liegi aizskaram viņa plecu.

— Attopieties, attopieties, Lūk! — Anna bija noliekusies pār Džerardu un uzlikusi roku viņam uz pleca.

— Kur Sleiters?

— Izstiepies uz viena no soliem. Nāciet pie mums.

— Neiešu, — atteica Džerards. — Te ir vēsāks.

Anna noskurinājās.

— Tur tagad ir kā krāsnī, — viņa piekrita. — Vai tiešām mums draud skābekļa trūkums?

— Uguns aprīs tik daudz skābekļa, cik tai vajadzēs, — sacīja Džerards un saminstinājās. «Ja tev katrā ziņā ir par to jādomā,» viņš sevi aprāja, «tad dari to klusībā.»

Anna ziņkāri paskatījās uz viņu.

— Turpiniet!

— Tas nav no svara, — nedroši atteica Džerards.

Viņa aizsvilās.

— Es negribu, ka ar mani apietas kā ar tukšpauri. Lūdzu, izsakiet visu līdz galam.

— Es neko sevišķu nepateicu … — iesāka Džerards.

— Lai nu paliek, — teica Anna un, kodīdama pirkstus, novērsās. Džerards ielūkojās tumsā un paraustīja plecus. Anna nemierīgi sakustējās. — Kāpšu atpakaļ lejā. Te velk.

Džerardam trūka spēka, lai strīdētos. Viņa piecēlās un gāja atpakaļ uz istabiņu.

«Dīvaini gan,» nodomāja Džerards, «kamēr mēs rīkojāmies, viņa turējās godam. Turpretī tagad, kad atliek tikai sēdēt un gaidīt, viņa ņem ļaunā visu, lai ko es sacītu. Velk? No kurienes?»

Džerards aplūkoja tuneļa sienas. Jā, vilka gan. Viņa roku skāra tikko manāma vēsma. Džerards apslapināja pirkstu un pacēla to gaisā. Likās, ka dzes-

Irums velk no sienas. Apgaismojis sienu, viņš ņēmās aplūkot to rūpīgāk. Siena bija raupja, mūrēta varbūt gadsimtu mijā. Ķieģeļi bija vienādi pelēki, java starp tiem sadrupusi un atgādināja krīta pulveri. Sienas virsmu laiks bija apklājis ar biezu putekļu un zirnekļu tīklu kārtu. Džerards ļāva laternas staram slīdēt pa mūri, meklējot kādu plaisu.

Agrāk te noteikti bija bijušas kaut kādas durvis. Ķieģeļi manāmi atšķīrās, un ar tiem acīmredzot bija aiztaisīta ciet kāda veca eja. Pie pašas grīdas viena ķieģeļa trūka. Noliecies zemāk, Džerards ielūkojās caurumā. Ķieģeļi bija likti vienā kārtā, un otrā pusē, lai gan to tikko varēja saskatīt, bija eja. Acis juta no turienes ieplūstam spirdzinošu gaisu. Nebūtu sevišķi grūti izlauzt šos ķieģeļus. Kas to zina …

Džerards manīja, ka blakus viņam uz pirkstgaliem notupusies Anna.

— Es esmu muļķe, — viņa teica. — Atvainojiet, tas viss tādēļ…

Džerards atmeta ar roku.

— Liecieties nu mierā. Labāk paskatieties.

Anna noliecās un pieplaka pie spraugas.

— Bet vai mēs varam izlīst cauri? — viņa jautāja.

— Tur, istabiņā, ir divas cērtes, es redzēju. Vai Sleiters vēl guļ?

— Jā.

Džerards paskatījās pulkstenī.

— Cik ilgi viņš jau guļ? Minūtes divdesmit?

— Apmēram tā būs.

— Ļausim viņam vēl pagulēt kādas piecpadsmit minūtes, bet pēc tam modināsim augšā. Es sākšu viens pats.

Džerards aizgāja un atnesa abas cērtes. Viņš saspļāva saujās un domīgi paskatījās uz tām. Kur tas laiks, kopš viņš nebija ņēmis rokā cērti un lāpstu.

Ar vienu roku turēdams rokturi aiz gala, bet ar otru pie pašas apakšas, viņš atvēzējās.

Pirmais cirtiens sacēla putekļu mākoni, ko Džerards pats dabūja acīs'. Sadusmojies viņš no jauna atvēzējās un no visa spēka cirta pa mūri. Šoreiz siena patīkami nobrīkšķēja, kad vairāki ķieģeļi, atrāvušies no saviem biedriem, nogāzās iekšpusē. Viņam aiz muguras Anna gatavojās uzbrukt citai sienas daļai. Anna jau bija pacēlusi cērti virs galvas, kad Džerards viņu apturēja.