Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Man negribētos stiept jūs tālāk uz savas muguras. — Viņš izņēma cērti Annai no rokām un nolika zemē. — Paejiet labāk sāņus un pajūsmojiet par maniem muskuļiem.

— Ejiet nu!

Anna sabozusies pakāpās atpakaļ un skatījās, kā Džerards atkal uzbrūk sienai. Šoreiz pāržuvusī java nespēja noturēt veselu lielu mūra gabalu, un Džerards gandrīz vai izvēlās cauri. Anna skaļi iesmējās.

— Taisāt troksni, nelieši! — Viņiem līdzās stāvēja Sleiters. — Pie velna! Kā lai cilvēks izguļas, ja tādas raķetes iet pa gaisu?

Džerards izrausās no ķieģeļu drumslu kaudzes un pakāpās atpakaļ.

— Paskatieties!

Sleiters pacēla laternu un iespīdināja gaismu izlau- zumā. Kļuva redzams vēl viens velvēts gaitenis.

— Vesels labirints, — teica Anna.

Sleiters paņēma otru cērti, un viņi divatā paplašināja caurumu tiktāl, ka bez grūtībām varēja ielīst tajā. Svaigais gaiss atjaunoja viņu spēkus.

— Te jau gandrīz var elpot, — sacīja Sleiters, elpodams ar pilnu krūti.

— Ož pēc pelējuma, — nošerminājusies teica Anna. — Kā kapā.

— Bet pēc kā tad lai te ostu? — atsaucās Sleiters.

— Veselu mūžību eja bijusi ciet. — Viņš paskatījās uz ķieģeļiem. — Varbūt jau no pirmskara laikiem..

— Bet vai nav bīstami elpot? Es kaut kur lasīju par gāzes uzkrāšanos kaļķu cepļos …

— Mums nav citas izejas, — teica Džerards. — Savāksim mantas.

Viņi gāja atpakaļ uz istabiņu. Starp darba rīkiem stāvēja metinātāja groziņš, un Anna salika tajā atlikušo ēdienu un bundžu ar ūdeni. Sleiters paņēma lielu skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu un aizbāza tos sev aiz jostas. Džerards nolēma vēlreiz aplūkot stacijas priekšnieku.

Ticis līdz kāpņu augšgalam, viņš ieraudzīja, ka stacijas priekšnieks ir cieši aizmidzis. Viņš elpoja gārdzoši, pār seju viņam plūda sviedri. Ugunsgrēks šajā līmenī acīmredzot vēl plosījās, bet Džerards ievēroja, ka dūmi ir izklīduši. Viņš steigšus pārbaudīja slimajam pulsu, tad kāpa lejā atpakaļ pie pārējiem.

Anna ar Sleiteru gaidīja viņu pie izlauztajām durvīm. Džerards uzmeta skatienu Vendijas ķermenim. Tagad līķis bija apklāts nevis ar viņa lietusmēteli, bet ar vecu brezenta gabalu. Kad Džerards piegāja klāt, Anna turēja viņa mēteli rokā un, ne vārda neteikdama, sniedza to Džerardam. Tas aizkustināja kanādieti. Atgriešanās pie mirušās, lai noņemtu viņai mēteli, Annai, jādomā, bija maksājusi diezgan dārgi, taču viņa laikam bija spriedusi, ka Džerards pats to diezin vai darīs, bet mētelis viņam ir vajadzīgs.

Džerards ieslēdza laternu, un viņi gāja uz priekšu pa velvēto gaiteni. Izlīduši cauri šaurajai savienotāj- ejai, viņi nonāca lielā dzelzceļa tunelī. Satumsušās laternas gaismā viņi ieraudzīja vecus, noputējušus gulšņus bez sliedēm. Likās, ka gaiss te nav kustējies gadiem ilgi.

— Uz kurieni tagad? — jautāja Anna.

— No turienes mazliet velk. Iesim uz to pusi, — ierosināja Džerards.

Viņi pagriezās pretī vējiņam. Sākumā tunelis veda taisni un stāvus uz leju; tad sāka mest līkumu. Pēc tam viņi atdūrās pret saliektām un norūsējušām restēm, kas atgādināja cietuma kameras logus. Džerards parāva vienu stieni uz savu pusi. Tas salūza vairākās daļās. Kanādietis ātri izlauza vēl trīs stieņus un iespī- dināja gaismu tumsā.

— Neko neredzu, — viņš žēlojās, un viņa vārdi atbalsojās it kā no plašas telpas sienām. — Ei! — viņš uzsauca, un atkal atbalss.

Džerards iespraucās starp stieņiem un devās tālāk, ar kāju uzmanīgi taustīdams ceļu. Pārējie sekoja.

— Ko tas nozīmē? — nočukstēja Anna, un pat viņas čuksti atbalsojās no sienām.

Laternas gaisma pavēstīja, ka viņi nokļuvuši metro stacijā. Bet tā bija sen pamesta. Viņi iedomājās kādreizējās pasažieru straumes, vilcienu dūkoņu un klaboņu. Tagad stacija bija tukša, klusa un netīra. Šī atmosfēra iedvesa bailes, un viņi virzījās tālāk pilnīgā klusumā.

— Varbūt te arī ir slēdži, — ierunājās Anna.

— Paskatīsimies, kas tā par staciju, — teica Sleiters.

Džerards lika laternas staram slīdēt pār sienu garām vairākiem plakātiem, līdz beidzot tas atdūrās pret uzrakstu «Greisinna». Kādreiz niķelētie burti tagad bija apdauzīti un aprūsējuši.

— Greisinna! — iesaucās Sleiters.

— Vai tad ir stacija ar tādu nosaukumu? — jautāja Anna.

— Līdz otrajam pasaules karam bija, — paskaidroja Sleiters. — Lūk, kāpēc tunelī nav sliežu. Tās ir noņemtas.

Viņi gurdā solī gāja pa platformu. Tālāk atkal bija vairāki plakāti. Pirmo, lai gan tas bija krietni paba- lējis, nosmulēts un vienā stūrī ieplēsts, nebija grūti pazīt. Tā bija Deivida Lengdona karikatūra no sērijas par Billiju Braunu. Kārtīgs cilvēks katliņā centās atturēt savu vagona kaimiņu, kas grasījās plēst nost kaut kādu pie rūtīm pielīmētu lupatu. Bija arī paraksts: «Jūs, cerams, piedosiet, ka, iejaucos, bet pašu labā neraujiet to nost.» Nezināms asprātis ar treknu melnu zīmuli bija pierakstījis klāt: «Paldies, šis aizrādījums bija vērtīgs, bet labāk sakiet, kāds mums ceļa mērķis.»