Mutants-59 plastmasu ēdājs

Apmetis šļūtenes cilpu Vendijai ap roku, Džerards pavilka meiteni uz savu pusi, pēc tam, apsējis šļūteni Vendijai ap vidu, izvilka viņu pavisam no ūdens un saudzīgi nolaida uz betona grīdas. Vendija bija bāla kā līķis, bet vēl nevienmērīgi elpoja. Pēkšņi viņa noraustījās, plakstiņi nodrebēja, un elpa aprāvās. Ķermenis kļuva slābans.

Džerards steigšus noliecās pār meiteni un sāka ritmiski pacelt un nolaist viņas rokas. Reakcijas nebija. Viņš noliecās zemāk, atvilka meitenes apakšžokli un, atliecis atpakaļ viņas galvu, izmēģināja paņēmienu, ko ārsti dēvē par «dzīvības skūpstu» — gaisa izelpo- šanu no mutes mutē. Uz brīdi pacēlis acis, viņš ieraudzīja blakus stāvam Sleiteru. Anna paskaidroja viņam, kas noticis.

Nevarīgi un klusi viņi skatījās, kā Džerards lūko iedvest dzīvību bālajā meitenē. Minūtēm ilgi viņš ievilka savās plaušās karsto, piedūmoto gaisu, lai iepūstu to Vendijas atvērtajā mutē. Pēc katrām divām trim ieelpām viņš mēģināja sataustīt pulsu viņai uz kakla.

Beidzot viņš salika Vendijas rokas krustiski un sāka ātri un stipri spiest uz viņas krūšukurvi. Atkal pārbaudīja pulsu. Kad bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes, Džerards noguris un sviedriem noplūdīs atslējās taisni.

Viņš paskatījās uz biedriem, bet visi klusēja. Džerards piecēlās, pacēla trauslo ķermeni, aiznesa to līdz steķiem un apklāja ar savu lietusmēteli.

Anna drebēja, ieslēpusi seju plaukstās. Džerards maigi apņēma viņu ap pleciem.

— Es vairs neko nespēju darīt, Anna. Gaiss te lejā ir tāds … tajā ir par maz skābekļa …

— Bet kas ir ar Hārdiju? — apvaicājās Sleiters.

— Viņš ir cietis vēl smagāk, — atbildēja Džerards. — Viņš ir miris. — Viņš norādīja uz Vendijas ķermeni. — Viņš, jādomā, ir darbojies kā pretestība, un meitene saņēmusi strāvas triecienu caur viņu.

Džerards piegāja pie tērauda durvīm. Sleiters bija izgriezis astoņus centimetrus platu joslu ap atslēgu.

— Nu, kā? — Džerards jautāja. — Kā ar spiedienu?

Viņš pameta skatienu uz balonu ventiļiem. Sleiters pamāja ar galvu.

— Ātri krītas. Es turpināšu līdz pēdējai iespējai, bet..

Bezcerīgi paraustījis plecus, Sleiters atkal pagriezās pret durvīm un uzlika acenes. Degļa liesma meta milzīgas dejojošas ēnas uz senlaicīgajām mūra velvēm.

Beidzot griezums lokšņu tēraudā apņēma atslēgu no divām pusēm. Tagad tas bija pietiekami liels, lai mēģinātu iebāzt tajā laužņa galu. Džerards deva Sleiteram zīmi, lai paiet nost. Sleiters izslēdza ace- tilēna degli un noņēma acenes.

— Nu, labi, — viņš teica, — pamēģināsim. Tik un tā gandrīz visa gāze ir cauri.

Viņi par abiem iebāza laužņa aso galu izgrieztajā spraugā. Tas tikko gāja iekšā, un Džerards atnesa veseri. Sleiters turēja lauzni, bet kanādietis tikmēr sita pa tā otru galu, kamēr smaile stingri ieķīlējās spraugā. Viņi abi spieda lauzni kā sviru. Metāls sāka pamazītēm padoties.

— Vēlreiz!

Abi vīrieši ar visu svaru uzgūlās lauzniin. Anna spieda viņus no mugurpuses, taču visas pūles bija veltas. Kad lauzni palaida vaļā, tas palika karājamies durvīs kā indiāņu bulta pārceļotāju furgona sānos. Nomocījušies viņi atspiedās pret sienu.

Tad Anna pievērsa uzmanību vienam no smagajiem koka soliem.

— Vai šo mēs nevaram izmantot kā tarānu?

Džerards lēni pašūpoja galvu. Šajā smacīgajā

atmosfērā bija grūti domāt. Visi trīs smagi elsa, vīriešiem krekli bija slapji kā mārki. Annai blūzīte bija cieši pielipusi pie krūtīm.

— Mēs varam ar solu uzsist pa lauzni, — ierosināja Anna.

Džerards saskatījās ar Sleiteru.

— Kāpēc ne? — Sleiters gurdi paraustīja plecus.

— Lai iet, — piekrita Džerards. Viņš pirmais piegāja pie smagā sola, un viņi trijatā pacēla solu,

sagrīļodamies zem tā svara. — Ja mēs ieskriesimies no šīs vietas un neaizsitīsim garām, varbūt kaut kas iznāks arī.

Viņi aiznesa smago solu tālāk, nostājās stingrāk uz kājām, bet pēc tam neveikli metās uz priekšu virsū lauznim. Taču leņķis starp lauzni un tuneli bija par šauru, un viņiem misējās. Visi trīs paklupa, ietriecās durvīs un, izlaiduši no rokām solu, nošļaucās zemē. Krītot sols skāra Sleitera kāju, un viņš iekliedzās aiz sāpēm.

— Pamēģināsim vēl, — sacīja Džerards. — Es stāšos priekšgalā.

Viņš saņēma solu aiz tā gala, kas bija tuvāk durvīm. Sleiters, drusku klibodams, ieņēma vietu otrā galā, bet Anna palika vidū. Šoreiz viņi neatkāpās tik tālu. Džerards, kuram krūtīs gandrīz vai plīsa aiz piepūles, nomērīja attālumu ar acīm.

— Pareizi būs, — viņš izdvesa. — Nu! …

Viņi atkal metās uz priekšu ieslīpi pāri telpai, sola priekšējais gals trāpīja tieši lauznim. Šķita, ka lauznis izsprāgs no durvīm, taču tas palika karājamies un negaidot atsitās pret tuneļa sienu. Skaļi nobrīkšķēja, un, kāpdamies atpakaļ, viņi ieraudzīja, ka durvis beidzot padevušās un atsegušas vienu no kniedētajām šuvēm. Tagad sprauga bija pietiekami plata, lai varētu iebāzt roku.

Džerards tā arī izdarīja un sagrābāja garu aizbīdni. Atspiedies pret sienu, viņš lēni, pavisam lēni spieda to uz augšu. Nočīkstēja bultas, un durvis varkšķēdamas lēni atvērās.