Mutants-59 plastmasu ēdājs

Pēkšņi, gluži negaidot, tunelis šķita saslejamies pakaļkājās. Ceļa betona pamats sadrebināja viņus un notrieca zemē. Kļuva dzirdama pieaugoša rīboņa, tad vairāki spēcīgi sprādzieni. Pēc katras eksplozijas tuneļa sienas sadrebēja. Dragādamas betona un metāla apšuvumu, no gaisa bira atlūzas. Tuneļa spriešļi saliecās un atliecās, it kā būtu gatavoti no gumijas.

Tikko cilvēki putekļu mākoņos bija uzrausušies kājās, atskanēja vēl vairāki attāli sprādzieni, līdz beidzot iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt, kā no velves čabēdami birst gruži.

— Ak dievs, kas tad tas? — vaicāja Sleiters. Par atbildi atskanēja vēl viens sprādziens, šoreiz tālāk. Tunelis atkal salīgojās, un viņi sajuta zem kājām kaut ko līdzīgu stiprām trīsām.

— Atri atpakaļ uz staciju! — uzsauca Holdens. — Skrienam!

Viņš metās uz stacijas pusi, pārējie viņam pakaļ. Šajā mirklī gaisma nomirkšķinājās un nodzisa pavisam. Priekšā, stacijā, kur automātiski ieslēdzās blāvi mirgojošās avārijas apgaismojuma spuldzes, vēl stāvēja vilciens. Bija dzirdamas uzbudinātas balsis un kliedzieni.

Pieskrējuši tuvāk,viņi dzirdēja saspiestā gaisa šņākoņu, vilciena pavadonis atvēra durvis, un uz platformas izbira satrauktie pasažieri. Tālumā atkal no- granda divi sprādzieni, un tunelis atkal sadrebēja un izliecās taisns.

Kāda sieviete iespiedzās. Pasažieri sāka pa pārejām spiesties uz eskalatoriem.

— Mums būs jāiet caur vilcienu, — teica Holdens.

Viņš uzlēca uz pakāpiena un mēģināja atvērt mašīnista kabīnes durvis. Kad viņš to bija izdarījis, atkal nodārdēja pērkons, un spēcīgs gaisa vilnis sakratīja visu vilcienu.

Stacijas pustumsu nomainīja žilbinoša gaisma. Lielāko daļu stacijas un attālāko vilciena galu pārņēma trakojošas liesmas.

Holdens atrāva otras durvis un klupšus izklupa uz platformas, pārējie viņam sekoja.

Te valdīja pilnīga panika. Pasažieri izmisuši šaudījās uz visām pusēm un ķērās cits pie cita, veltīgi mēģinādami paglābties no liesmu šļācēm, kas gāzās laukā no tuneļa rīkles stacijas otrā galā. Bērnus un vecākus cilvēkus aklu baiļu varā nokļuvušais pūlis sabradāja līdz nāvei. Kāda sieviete, šausmu sastindzināta, skatījās, kā sāk svilt un tad spēji uzliesmo viņas garais mētelis. Kāda pavecāka vīrieša rokās sprāga polietilēna kanna ar petroleju, un cilvēks vienā mirklī pārvērtās par ugunīgu bumbu. Kāds veikalnieks, pazaudējis visu atturīgumu, grūstījās un spārdījās, lauzdams sev ceļu cauri pūlim, bet uzvalks viņam uz muguras dega.

Kā skaliņi uzliesmoja veco metro vagonu sausie koka rāmji, no karstuma knikšķēja un šķindēdami plīsa stikli. Cilvēki gāzās kā nomelnējušas lelles, kad tiem pāri aizšņāca uguns. Kā ar benzīnu aplietas skudras viņi sarāvās čokurā, līdz beidzot pārogļoju- šies palika guļam drausmīgās pozās.

No platformas otra gala šurpu steberēja divi gro- teski apgaismoti stāvi ar liesmojošām drēbēm mugurā.

Sargadami seju no neizturamas svelmes, Džerards un Sleiters metās viņiem pretī. Džerards izstiepa roku, lai satvertu to, kas nāca pa priekšu, taču, pieskāries viņam, izbailēs atrāvās atpakaļ. Miesa no- muka no pirkstiem kā sairis cimds. Cilvēks neredzošām acīm paskatījās uz Džerardu, saliecās un nogāzās zemē.

Otrs negaidot nozuda liesmu brāzmā, kas plosījās ap Sleiteru. Viņš atsprāga atpakaļ, apsvilinādams sev uzacis un matus.

Vēl dažas sekundes Džerards vilka šā cilvēka atliekas pa platformu, bet tad, palūkojies uz viņu, atskārta, ka tam vairs nav nozīmes, un kopā ar Sleiteru piebiedrojās pārējiem platformas otrā galā.

Viņi ielēca atpakaļ vilcienā. Tur pašlaik komandēja dūšīgs gara auguma vīrietis. Viņš pieliecās klāt savai blondajai ceļabiedrei.

— Vai tev nekas nekaiš, Vendija? — viņš apjautājās.

Meitene atvēra acis un vārgi pamāja ar galvu.

— Tad vāksimies prom no šejienes. — Vīrietis pievērsās Annai. — Vai jūs man nepalīdzētu, ko?

Šis cilvēks acīmredzot bija vairāk radis pavēlēt nekā lūgt; to liecināja visa viņa izturēšanās. Divata viņi nolaida blondīni no pakāpieniem uz sliedēm, un pārējie viņiem sekoja. Stacijas priekšnieks neziņā mīņājās vagona durvīs, bet vilcienā viņam aiz muguras trakoja uguns.

— Dieva dēļ, kāpiet jel zemē! — viņu skubināja Holdens.

Stacijas priekšnieks pagriezās.

— Es nudien nezinu, — viņš sacīja. — Tik daudz ļaužu…

Viņš pameta ar roku uz pekles pusi.

— Mēs nekādi vairs nevaram viņiem palīdzēt, — nepacietīgi teica Holdens. — Kāpiet!

Priekšnieks vēl svārstījās.

— Ir vēl viens ceļš uz augšu, — viņš teica.

— Kur? — jautāja Holdens.

— Zem eskalatora.

— Nekas neiznāks, — iebilda Holdens. — Eskalatora pakāpieni arī ir no koka. Tur būs tāds pats ceplis. — Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu stacijas priekšniekam, kad tas neveikli kāpa lejā. — Mums atlikusi viena izeja — pa sliedēm uz nākamo staciju. Cik tālu tas ir, Bili? — viņš vaicāja priekšniekam.

— Tāds gabaliņš būs. Apmēram pusjūdzi… Holdens aizrāva ciet durvis, kad viņiem uzpūta

karsts vējš. Pārējie mīņājās tunelī, gaidīdami, kad Holdens vedīs viņus tālāk.

— Bet vai nākamais vilciens, — nobažījies apvaicājās Sleiters, — nevar mūs …

Viņš nepabeidza frāzi.