Visas līnijas atšķiras cita no citas pēc savas konstrukcijas. Piemēram, iekšējā loka līnijas sienas ir no ķieģeļiem, bet sliedes guldītas uz plikas zemes. Turpretī Viktorijas līnija ir samontēta no betona sekcijām. Tā kā šī līnija bija iespiedusies starp loka līniju un Pikadilliju, tad, to būvējot, bez balstiem
palikušos vecās iekšējās loka līnijas ceļus vajadzēja speciāli nostiprināt ar tērauda plātnēm un gigantiskiem hidrauliskajiem triečiem, lai nenotiktu nogruvumi.
Iekams Londona bija no vienas vietas pārklāta ar kroplīgo ķieģeļu un betona garozu, no Ziemeļu pakalniem uz Temzu brīvi tecēja vairākas upītes. Bet, līdzko cilvēks, šis nerimtīgais celtnieks, izmētāja pa visu apkārtni sava darba augļus, upes tika iztaisnotas, sašaurinātas un beigu beigās iedzītas pazemē un ieslēgtas trīsmetrīgās caurulēs. Viena no šīm upītēm bija Flīta. Kādreiz tā zibināja savus viļņus saulē, bet tagad, pārvērsta par notekgrāvi, tā tek tieši gar kādas Kingskrosas kasu zāles sienu.
Tuneļu mudžeklī ievij ušās arī divas lielas, paralēlas ūdensvadu maģistrāles, pusmetrīgas gāzes maģistrāles, kā arī 1842. gadā būvētais kanalizācijas kanāla atzarojums.
Modernās pilsētas dzīve būtībā ir balansēšana uz naža asmens: tā atkarīga no līdzsvara starp atsevišķām pārslogotām sistēmām, kuras funkcionē tādēļ, ka starp tām nenotiek nevēlama savstarpēja iedarbība. Bet šāda savstarpēja iedarbība var sākties šķietami nenozīmīga iemesla dēļ.
Tieši tāds sīks notikums bija par iemeslu katastrofai Viktorijas tunelī netālu no Kingskrosas.
īstenībā viss bija sācies jau pirms vairākām nedēļām, kad bojātā divu Viktorijas līnijas sekciju sadu- res vietā, neviena nepamanīts, cauri izsūcās ūdens piliens. No parastā piliena nebūtu ko baidīties. Taču šajā gadījumā ūdens bija iesūcies no tuvējās Flītas upītes.
Arī šis fakts būtu palicis bez sekām, ja vien notekūdenī nebūtu bijuši divi neparasti ingredienti un ja pie tuneļa sienas piekarinātie kabeļi nebūtu ietverti plastmasas apvalkā. Ļaunam liktenim bija labpaticis,
lai kabeļa ārējais apvalks būtu tieši 110 plastmasas, bet atsevišķie vadi būtu paslēpti sintētiskā kaučuka apvalkos.
Turpmākajās nedēļās plastmasas apvalks, pamazām kļūdams mīkstāks un irdenāks, krita nost nelabi smakojošiem gabaliem. Tā kā kaučuks aizsargāja vadu dzīslas un plastmasas šķīšana uz tām iespaidu neatstāja, tad elektrības pārvades un sakaru sistēmas joprojām palika gandrīz neskartas un ne inženieri, ne dispečeri nesaņēma nekādus trauksmes signālus.
Reakcija attīstījās gandrīz pilnīgā klusumā, ja neskaita tikko saklausāmu sīkoņu, kas radās, uzpūšoties un plīstot burbuļiem uz izolācijas virsmas. Plīsa burbulis pēc burbuļa, un tunelis sāka pildīties ar gāzi. Daļa tās izkliedējās, daļu iesūca ventilācijas iekārtas, taču zināma daļa gāzes palika «kabatās», uzkrājās palīgtelpās un starp tuneļa velvju šķēršiem.
Uz ielas bariem mājup steidzās ierēdņi, aizseguši sejas ar mēteļu apkaklēm, lai ledainā decembra migla netiktu klāt. Metro ieejas kā atplestas aizvēsturisku dzīvnieku rīkles aprija ļaužu straumes. Tās pa pakāpieniem un eskalatoriem plūda lejup, pretī spožai gaismai un siltumam. Kodīga migla sagausi- nāja transporta kustību gandrīz līdz gājēja ātrumam, mašīnas rūca un grūda laukā dūmu grīzuļus, nepacietīgi gaidot fluorescējošos oranžos virssvārkos ģērbušos policistu pavēlošos žestus.
Bet apakš zemes, ar gāzi piepildītajā Viktorijas līnijas tunelī, divas vara dzīslas beidzot bija palikušas pilnīgi bez izolācijas. Tās atradās viena virs otras pie tuneļa sienas. Augšējā, kurā spriegums bija simts septiņdesmit volti, palēnām slīga tuvāk apakšējai, iezemētajai. Beidzot abi vadi saskārās. Izlēca maza dzirkstelīte, un strāvas vairs nebija.
Koburgstrītas dispečera punktā dežūrinženieris izbrīnā sarauca uzacis, ieraugot, ka iedegas līdz šim neredzēts signāls. Tajā pašā mirklī tunelī nodārdēja pirmais sprādziens — bija uzliesmojusi slazdā notvertā gāze. Tas notika starp diviem vilcieniem, kas brauca uz ziemeļiem, un trieciena vilnis tādējādi bija iespiests cilindriskā telpā starp tiem.
Strauja liesmu siena ietriecās pirmā vilciena pakaļgalā un sadragāja otra vilciena mašīnista kabīnes stiklus. Atkal eksplozijas spēks bija sasniedzis maksimumu, tuneļa betona sekcijas neizturēja un pašķīda, aizraudamas līdzi augstāk izvietotās līnijas tērauda un betona konstrukcijas. Viens no sešdesmit centimetru resnajiem tuneļa velvju balstos iebūvētajiem gāzes vadiem pārsprāga, ļaudams satricinātajā tunelī ieplūst arī pilsētas gāzei. Kamēr tā piepildīja telpu starp abiem vilcieniem, pie saplaisājušā tuneļa sienām vēl gruzdēja nesadegušie vadi. Sajaukusies noteiktā koncentrācijā ar tuneļa gaisu, eksplodēja arī gāze.
Ar jūdzēm tālu sadzirdamu dārdoņu Viktorijas līnijas tunelis uzlidoja gaisā, izlauzdamies cauri Inner- sērklas velvēm un metru biezajam zemes slānim virs tām. Tieši šajā mirklī Džerardu un viņa ceļabiedrus nozvēla zemē uz sliedēm.