Mutants-59 plastmasu ēdājs

par otra vēstulēm vai privāto dzīvi, bet Kreimers sarakstījās gandrīz ar visu pasauli.

Drīz vēstules sāka pienākt no dažādu Eiropas valstu galvaspilsētām, bet šorīt, līdzko Kreimers bija izgājis no mājas, pienāca vēl viena, ar Kembridžas zīmogu. Tās pašas dienas vakarā, juzdama riebumu pati pret sevi, Anna ienesa vēstuli virtuvē, virs tvaika uzmanīgi atlipināja aploksni un nolika uz galda, apņēmusies vēstuli izlasīt.

Tomēr Anna nespēja to izlasīt. Viņa sēdēja, nenolaizdama acis no vēstules, staigāja pa istabu, taču vainas apziņa bija pārāk stipra. Beidzot viņa paņēma vēstuli un pabāza zem spilvena. «Ja divpadsmitos viņš vēl nebūs pārnācis,» viņa izlēma, «es izlasīšu vēstuli.» Bet pulkstenis nosita divpadsmit, pēc tam vienu, tomēr ultimāts izpildīts nebija. Tagad pulkstenis jau rādīja divi, bet vēstule kā bija, tā palika nelasīta.

Lejā viesistabā atskanēja neliels troksnis, un Anna pietrūkās gultā sēdus, pie tam neveikli sakustinādama plecu. Elpu aizturējusi, viņa ieklausījās pustumsā, bet troksnis vairs neatkārtojās.

Viņiem bija liels, pārbarots runcis, vārdā Arhi- mēds, kas vēl joprojām uzskatīja sevi par graciozu mazu kaķēnu un mūždien apgāza dažādus nieciņus un greznumlietas, mēģinādams iespraukties šķirbās, kas bija pārāk šauras viņa piebriedušajam viduklim.

Droši vien tas bija runcis.

Anna atkal atslīga gultā — neciešami _ sāpēja plecs. Piepeši viņa pret savu gribu sāka raudāt, viņu pārņēma skaudrs žēlums pret sevi. Viņa jutās viena, pamesta šajā platajā gultā, milzīgajā tukšajā dzīvoklī.

Zēlumu nomainīja nevaldāmas dusmas. Anna pasniedzās pēc slēdža, iededzināja gaismu un izvilka no spilvena apakšas aploksni. Vēstule bija gara,

uzrakstīta sīkā, sievišķīgā, diezgan grūti salasāmā rokrakstā. Izlasījusi dažas rindas, Anna izlēca no gultas un, blakus istabā ielējusi sev džinu, nolika glāzi uz galdiņa blakām gultai, lai lasītu tālāk.

Tā nebija vienkārša mīlestības vēstule. Vietām tā izklausījās gandrīz vai ģimenīga. Vēl vairāk: starp sūtītāju un adresātu pastāvēja intelektuāla tuvība. Vēstule bija pilna ar dažādiem jociņiem par zinātni, ar mājieniem uz zinātnes pasaules slavenībām. Ša- rona — ar šādu vārdu bija parakstīta vēstule — ar Kanādas pētniecības padomes līdzekļiem acīmredzot bija ilgi ceļojusi pa Eiropu un guvusi lielu labumu no šā ceļojuma.

Viņa neapšaubāmi bija — un te Anna sajuta tik skaudru greizsirdības dūrienu, ka pat aizmirsa savainoto plecu — gudra un pieredzējusi. Kad Anna beidza lasīt pēdējo lapaspusi, atskanēja telefona zvans, kas lika viņai satrūkties. Iekams pacelt klausuli, viņa neapdomājot pabāza vēstuli zem spilvena.

Zvanīja Kreimers.

— Paklau, dārgā, man briesmīgi žēl, ka tu pazaudēji vakaru… — Līnijas otrā galā bija klusums. — Vai tu mani dzirdi?

Viņš izdzirdēja Annas kluso un apslāpēto balsi:

— Dzirdu.

— Nu, kas tad ir noticis veikalā? — Kreimers neļāva viņai atbildēt. — Nē, dārgā, tu, jādomā, esi nogurusi. Es tevi droši vien uzmodināju. Piedod… Pulksten trijos naktī nav ko runāt par zinātniskām tēmām. — Kreimera balss bija neīsta, ar ākstīgu pieskaņu un nemaz vairs nelīdzinājās tai, ko Anna bija pazinusi. — Man bail, ka es būšu te galīgi iestidzis. Nupat kā beidzu konferenci. Šonakt mājā vairs netikšu. Saredzēsimies rītvakar. Norunāts, dārgā?

Beidzot Anna izdabūja pār lūpām jautājumu:

— Kur tu esi?

— Vai tad es tev nepateicu? Kembridžā. Nu, es vairs netraucēšu tavu miegu. Ar labu nakti, dārgā. Lai dievs tevi svēti.

— Ar labu nakti, — Anna atbildēja, un viņš nolika klausuli ātrāk, nekā viņa paguva pateikt «nakti».

Anna atlaidās gultā, pēkšņi juzdamās vārga un kusla. Viņa atkal paskatlj as uz vēstuli; tā bija izsūtīta vakar, un sūtītāja brīdināja, ka piezvanīs Kreimeram uz darbu. Secinājums bija acīm redzams, un tomēr tagad, kad ļaunākais jau bija garām, Annai kļuva vieglāk ap sirdi. Viņa paņēma aploksni, pagrozīja to un vēlreiz izlasīja: «Doktore Šarona Džerarda». Džerards? Nu, protams, tāds pats uzvārds kā garajam, pabiklajam kanādietim, kuru viņa bija satikusi rotaļlietu sekcijā pirms vairākām stundām.

Viņa atcerējās, cik rūpīgi šis cilvēks bija apskatījis viņas plecu un cik atklāti jūsmojis par viņu. Viņa sejā, platajos, noLaidenajos plecos un slaidajā augumā bija kaut kas pazīstams. Ivs Montāns, lūk, kas! Viņā bija kaut kas no Iva Montāna, gan ne pārāk liela līdzība — Džerardam mati bija mazliet gaišāki —, bet ar to pietika, lai jums rastos aizdomas, ka esat šo cilvēku kādreiz jau redzējis.

Annai bija gadījies dzirdēt, ka Džerards šķīries no sievas. Kreimers Kanādā bija izturējies pret viņu ļoti draudzīgi un ielūdzis viņu pie sevis. Pēkšņi Anna kā dzelta izslējās taisni. Vēstules sāka pienākt pēc Kreimera atgriešanās no Kanādas. Pagaidi, pagaidi… Viņš taču tos trīs mēnešus bija dzīvojis pie Džerar- diem!

Pirmo reizi Anna saprata, kas ir aizskarta lepnuma mokas. Lai gan viņi bija nemitīgi attālinājušies viens no otra nu jau divus gadus, viņai nekad nebija ienācis prātā, ka vīrs varētu būt bijis neuzticīgs pat viņu laulības dzīves gaišākajās dienās. Tas bija šausmīgi.