Mutants-59 plastmasu ēdājs

Tatad viņš nodevis itin visu: viņu plānus, ideālus,

nākotni — visu …

Bet Džerards? Vai Kreimers būtu izjaucis viņa ģimenes dzīvi? Bet pēc tam pieņēmis viņu darbā? Domas dzenāja cita citu. Lielā džina porcija, ko Anna bija iedzērusi, sāka iedarboties, un arī nogurums lika sevi manīt. Viņa iegrima seklā miegā, kas nedeva atpūtu.

Anna pamodās deviņos no rīta salauzta un uztraukta. Roku nevarēja pakustināt, bet sāpes bija pie- rimušas un zilums uz pleca bija sācis dzeltēt. Kamēr viņa ģērbās, aizvadītās nakts šaubas atdeva vietu stingrai apņēmībai. Viņa izrunās visu ar Kreimeru jau šovakar pat. Nevarēja būt nekā ļaunāka par pēdējo divu gadu tukšo cietumu. Savā ziņā vīra neuzticība sagādāja Annai gandrīz vai tādu kā mierinājumu. Labāk tomēr sāncense ar miesu un asinīm nekā apziņa, ka vīrs pazaudējis vismazāko interesi par tevi…

Bet ko lai dara ar Džerardu? Pateikt viņam? Kāds no tā būs labums? Vai viņi ir šķīrušies? Droši vien aizgājuši katrs uz savu pusi, turklāt labi sen. Viņa ar sirsnību atcerējās Džerardu. Viņš bija piemuļķots, tāpat kā viņa. Pirmo reizi pēc daudzām stundām Annas lūpas savilkās smaidā: ja būs jāapvieno spēki, tad šis garais, pievilcīgais zinātnieks kļūs viņas sabiedrotais.

Mazliet vēlāk Anna piezvanīja Džerardam uz laboratoriju, lai uzzinātu plastmasas zobratu pārbaudes rezultātus. Viņš paziņoja par Raita apņemšanos atlikt pārbaudi. Bez tam viņš pastāstīja par luksofora sabojāšanos metro un par savu nodomu rīt no rīta papētīt notikuma vietu. Anna lūdza, lai ņem viņu līdzi, un Džerards, brīdi pārsteigts svārstījies, bija ar mieru.

Lūks pats lāgā nesaprata, kas viņam licis teikt «jā»; varbūt viņš cerēja, ka viņa pozīcija aģentūrā nostiprināsies, ja bosa sieva brauks kopā ar viņu. Viņš nevienam no saviem kolēģiem nebilda ne vārda, uz kurieni dodas: kad atgriezīsies ar īstiem bojātās izolācijas paraugiem, tad citādi. Bet varbūt viņš gribēja atkal sastapt Annu …

Vakarā Anna, sasparojusies, lai tiktos aci pret aci ar vīru, nolika pa rokai džina pudeli, uzvilka savu labāko zīda tērpu un sāka gaidīt Kreimeru.

Pagāja trīs stundas. Viņa apreiba no džina, pārģērbās peņuārā un drūmi iesmējās par melodramatisko skatu: viņa gaida pārnākam vīru, bet viņai priekšā uz galda — atmaskojošā vēstule.

Pēc kāda laika atskurbušajai Annai sāka salt, un viņa uzvilka naktskreklu un rītasvārkus. Vienpadsmitos viņai galva plīsa pušu no sāpēm un mācās virsū nelabums.

Pusdivpadsmitos iezvanījās telefons. Tas bija Kreimers. Šoreiz viņa balss skanēja sausi, gandrīz vai rupji:

— Piedod, dārgā, nekādi netieku atpakaļ. — Izklausījās, itin kā viņš būtu noguris, pārstrādājies. — Tev vajadzēs mani atvainot. Esmu ieputināts, sniegs pāri galvai. Līdz rītam atpakaļ tikt nav iespējams. Vai tu vari iedomāties?

— Jā, — klusi atteica Anna. Būtu viņš piezvanījis agrāk, viņa būtu pārvarējusi sevi, atbildējusi, atradusi kādus vārdus, bet tagad viņa jutās nosalusi un izvārguši. Viņa tikko jaudāja pačukstēt.

— Nu, labi, — sacīja Kreimers. — Tiksimies rīt. Pagaidām iztiec bez manis, mazulīt.

Viņš nolika klausuli.

Par daudz ko vajadzēja parūpēties, daudz ko

/ajadzēja apsvērt. Anna likās gulēt un pretēji ārsta ieteikumam ieņēma pāris miega zāļu tablešu. Pēdējais, ko viņa nodomāja aizmigdama, bija — ka tikai rit neaizmirstu uzģērbt kaut ko piemērotu metro…

No rīta Anna pamodās agri. Miegs bija sakārtojis viņas juceklīgās domas, galva bija skaidra. Viņa apģērbās, izgāja viesistabā, apsēdās pie galda un uzrakstīja Kreimeram vēstuli.

Kā vienmēr vēstulē sevi lika manīt viņas audzināšana un mūžīgais paradums slēpt savas jūtas. Vēstule iznāca kodolīga un īsa. Jūtas tajā netika, pareizāk sakot, gandrīz netika paustas. Annai kļuvis zināms, ka viņš krāpj viņu jau vairākus gadus. Tā ir nodevība pret abu kopdzīvi. Viņa nevēlas to turpināt. Viņa ir pārliecināta, ka viņš atradīs sev apmierinājumu ar citu. Un tikai šis pēdējais teikums daļēji ļāva noskārst viņas patiesos pārdzīvojumus.

Pirms aizlīmēšanas Anna vēlreiz ātri pārlasīja vēstuli. «Ja vīrs gribēs izmantot vēstuli šķiroties,» viņa sarūgtināta nodomāja, «tā noderēs par lielisku pierādījumu viņa pirmās sievas saltumam un bezjūtībai.» Bet tagad domāt vairs nebija laika. Vajadzēja izlemt, un, aizlīmējusi aploksni, Anna iebāza to kabatā.

7

Izgājusi no mājas, viņa apturēja taksometru, lai brauktu uz satikšanos ar Džerardu un Sleiteru.

— Kāpsim lejā te.

Holdens, Londonas pazemes vilciena re- montdienesta ģenerāldirektors, viegli nolēca no platformas un pagriezās, lai piedāvātu roku Annai Kreimerei. Cits pēc cita viņi nolēca no platformas un nostājās gar sliedi. Holdens paraudzījās pulkstenī. — Tā ir palīglīnija, tiek izmantota tikai sastrē-

gumstundās. Vilcienu vairs nebūs, vai ne, stacijas

priekšniek?

Šis jautājums bija domāts viņam blakus stāvošajam druknajam pusmūža vīrietim ar formas cepuri galvā. Sarkanie plankumi uz viņa sejas liecināja par paaugstinātu asinsspiedienu un hronisku bronhītu. Viņa elpa no piepūles bija gārdzoša.

— Pēdējais aizgāja desmitos desmit minūtēs, ser.

Holdens pagriezās pret pārējiem.

— Labi. Tad iesim.