Mutants-59 plastmasu ēdājs

Augšā asfalts lēnām sāka uzbriest, bet pēc tam pārplīsa kā palēnināti nofilmēta dubļu burzga, un gaisā uzšāvās tāda kā neliela kodolsprādziena oranži dzeltenā bumba. Trieciena vilnis sakustināja miglu, saraustīja to izlocītās joslās un aiznesa starp ciešajām mašīnu rindām.

Zaudējušas vadību, mašīnas apsviedās apkārt un brīkšķēdamas sagrūdās kopā, gāžot no kājām gājējus. Ar tērauda caurulēm piekrauta milzīga smagā mašīna saliecās kā nazis un pārlūza uz pusēm. Kabīne apvēlās un ieripoja bedrē, kas bija izveidojusies uz ielas, bet caurules pajuka kur kurā un vēlās virsū šausmu sastindzinātajam pūlim, dragādamas un sa- spiezdamas plakanus cilvēkus gluži kā šausmaini mīklas ruļļi.

Uz sprādziena pusi joņoja pārpildīts Innersērklas vilciens, un automātiskās bremzes veltīgi mēģināja apstādināt riteņus uz spožajām sliedēm. Tā kā tas neizdevās, priekšējais vagons izskrēja uz sliedēm, kuras bija palikušas bez atbalsta, un pilnā sparā no- pikēja lejā uz Viktorijas līnijas. Vagoni brīkšķēdami uzgrūdās cits citam virsū, pārvērzdamies asiņainā stikla un koka šķembeļu jūklī.

No pārsprāgušā gāzes vada, kas nesen bija iemūrēts betonā starp diviem tuneļiem, šņākdams šāvās gaisā desmit metrus augsts uguns stabs. Pār vagonu lūžņiem dejoja gigantiskas lodlampas liesma, pār- vērzdama ar gadiem izžuvušās koka daļas šaušalīgā bēru sārtā.

Zilus zibšņus mētādamas un draudīgi kaukdamas, no dzeltenās miglas iznira policijas un ātrās palīdzības mašīnas. No furgoniem laukā lēca formās ģērbušies ļaudis, kas ātri un mērķtiecīgi atspieda atpakaļ pūli. Citi ar zīmēm noslēdza pieejas nelaimes piemeklētajam rajonam, bet ugunsdzēsēji, ar skubu vilkdami mugurā alumīnija tērpus, metās pretī liesmām, kas šāvās ārā no krātera.

Džerards uzmeta skatienu pārējiem. Anna, pamezdama ar galvu, norādīja uz stacijas priekšnieku.

— Kā viņam?

— Droši vien izķepurosies, ja mēs te nepaliksim pārāk ilgi, — atbildēja Džerards. — Kreisās plaušas tūska.

— Tā tik mums vēl trūka, — noburkšķēja Pērviss un novērsās. Ielūkojies tunelī, viņš piemetināja:

— Cik ilgi viņi tur ņemsies? — Tad viņš paskatījās uz stacijas pusi. Tunelī jau sāka izplatīties dūmi.

— Ja paliksim te, mēs noslāpsim …

— Mēs vēl nezinām, kas ir noticis, — teica Džerards.

Pērviss aizkaitināts paskatījās uz viņu.

— Rauj viņu piķis, kas ir noticis, bet mēs taču nevaram to nabaga zelli pamest še.

Džerards pagriezās un uzlūkoja Hārdiju, kas līdz šim nebija bildis ne vārda. Tas bija tievs cilvēks ar tumšiem matiem un putna seju.

— Labi, — sacīja kanādietis, — tikai palīdziet man abi.

Pērviss pamef a ar galvu uz tievā pusi.

— Šis cilvēks ir Hārdijs, mūsu firmas sekretārs.

Džerards atkal nodomāja, cik absurda ir iepazīstināšana šādos apstākļos.

Dūmi jau vijās ap viņiem, stacijas priekšnieks sēkdams kampa gaisu un neganti kāsēja. Džerards uzrāva viņu kājās. Hārdijs piegāja klāt no otras puses un pabāza roku slimniekam zem pleca, taču nejaudāja pacelt ļengano ķermeni.

— Atvainojiet, man nekas neiznāk, — viņš iesāka.

Pērviss rupji pagrūda Hārdiju sāņus.

— Ļaujiet man …

Viņš satvēra stacijas priekšnieka roku, aplika to sev ap kaklu un piecēla slimnieku no zemes.

Vendija bija līķa bālumā un spieda pie deguna mutautiņu. Anna bija aizsegusi muti ar šalli. Visi sekoja Hārdijam, kas ar laternu apgaismoja ceļu.

Grīļodamies viņš gāja pa piedūmoto tuneli, prom no krustojuma. Anna gāja aiz Džerarda, kuram ar mokām izdevās noturēt uz kājām stacijas priekšnieku.

— Lūk. — Anna pieskārās viņa rokai.

— Jā?

— Bet ja nu vilciens, kas ir aiz mums, sāk slīdēt pa tuneli uz leju? Vai mēs varam paglābties?

Džerards mazliet pagrieza pret viņu galvu.

— Es redzēju vienu vai divas savienotājejas starp tuneļiem. Holdens, liekas, sauc tās par bultcauru- miem … Būs mums jāpaslēpjas vienā no tām.

— Bet kur, piķis un zēvele, palikuši tie divi? — vaicāja Pērviss.

Viņi jau bija nogājuši savus trīssimt metrus pa iz- liekušos tuneli, bet no Sleitera un Holdena nebija ne miņas.

— Nākamā stacija vairs nevar būt tālu, — ieminējās Džerards.

Pēkšņi Hārdijs iekliedzās un apstājies pavērsa laternas staru pret kaut ko priekšā.

Nespodrajā gaismā viņiem pretī četrrāpus līda kaut kas tāds, kas maz līdzinājās cilvēkam. Kad viņš pacēla galvu, viņi pazina Sleiteru, kas tūlīt pat saļima uz sliedēm.

Džerards un Pērviss ātri atslēja stacijas priekšnieku pret sienu, un Džerards metās klāt Hārdijam, kas stāvēja kā iemiets un blenza laternas gaismas aplī. Džerards izrāva laternu Hārdijam no rokām un no- liecās_pār Sleiteru. Tas šķita miris.

— Atri mākslīgo elpināšanu! — uzsauca kanādietis.

Viņš veikli apvēla Sleiteru uz muguras, pataustīja viņam pulsu un tad sāka viņam izplest un piespiest pie krūtīm rokas, ritmiski sūknējot gaisu atpakaļ samaņu zaudējušā cilvēka ķermenī. Pēc pusminūtes viņš noliecās pie Sleitera sejas un izdzirdēja pirmos elpas vilcienus. Kanādietis turpināja mākslīgo elpināšanu, un beidzot pēc minūtēm četrām Sleitera krūtis sāka ritmiski cilāties.

Džerards atspiedās pret sienu, smagi elpodams.

«Smagāk nekā parasti,» viņš gandrīz neapzināti konstatēja.

Pērviss kaut ko sniedza viņam.