Mutants-59 plastmasu ēdājs

Ģenerāldirektoram rokā bija smaga elektriskā laterna, ar ko viņš rādīja uz priekšā melnējošo tuneli. Platformas malā stacijas priekšnieks ar svirslēdzi iededzināja remontapgaismojumu, un viņu priekšā, atklādams nostiprinājuma ribas, kailo spuldžu virknes blāvās gaismas apspīdēts, tālumā aizlocījās tunelis.

— Ejot esiet uzmanīgi, — pār plecu izmeta Holdens. — Līnijā vēl ir strāva.

Sleiters paskatījās uz viņu.

— Vai tas nav bīstami?

— Tikai tad, ja jūs nokrītat starp šīm divām sliedēm. Tā ir vadsliede, bet tā centrā — zeme. Lai jūs nosistu, jums ir jāsavieno abas.

Anna nervozi saķēra Džerarda roku.

— Šeit.

Holdens veda Sleiteru, Džerardu un Annu pa sliedēm; pēdējais nāca stacijas priekšnieks. Pēc dažiem soļiem viņi bija atstājuši nomierinoši pazīstamo, gaišo staciju ar tās reklāmu dēļiem un baltajām flīzēm un atradās tuneļa nomācošajā tumsā. Te bija diezgan vēss, vēsāks, nekā Džerards bija gaidījis. Viņš taču kaut kur bija lasījis, ka pazemes būvēs cauru gadu saglabājas nemainīga temperatūra, ka vasaru tur ir vēss, bet ziemu — silts. Gaiss likās drēgns un piesmadzējis. Bija jūtams stiprs pastāvīgs caurvējš.

Holdens soļoja pa priekšu, laiku pa laikam norādīdams uz šķēršļiem un apgaismodams tos ar savu laternu.

— Manuprāt, klāt esam, — viņš beidzot sacīja, skatīdamies apkārt. — Pareizi, priekšniek?

Stacijas priekšnieks, galīgi aizelsies, palocīja galvu.

— Jā, tur augšā.

Viņš norādīja uz tuneļa pretējo sienu.

Viņi bija sasnieguši vietu, kur krustojās divas metro līnijas. Viena no tām acīmredzot sen vairs netika lietota. Tunelis te bija noslēgts ar biezām tērauda durvīm. Atšķirībā no darbojošās līnijas spožajām sliedēm te sliedes bija norūsējušas. Gaisā manīja puvuma smaku, un Anna nodrebēja.

— Lūdzu, šeit.

Holdens veda viņus pāri sliedēm pie gludas ķieģeļu sienas. Blakus cieši aizvērtajām durvīm bija redzams ar biezu putekļu kārtu pārklāts kabeļu tīkls un vairāki sadales dēļi. Ekspedīcija šķērsoja ceļus, un stacijas priekšnieks ieslēdza vēl vienu lampiņu virs drošinātāju kastes.

Sleiters izgāja priekšā un ar zīmuļa galiņu piesardzīgi pabakstīja augšējo kabeļu izolāciju. Tā krita nost mitrām, lipīgām pikām. Viņš pielika zīmuli pie deguna. Oda pēc pūstošas gaļas un amonjaka.

Džerards noņēma mugursomu un, izcēlis no tās vairākus speciālus traukus, ar niķelētu lāpstiņu sāka rūpīgi vākt izkusušās plastmasas paraugus.

— Cik tālu sniedzas bojājums? — viņš jautāja Holdenam.

— Grūti pateikt. Mēs norīkojām veselu brigādi, lai pārbauda visu rajonu. Pagaidām liekas, ka bojājums skāris tikai šo krustojumu, bet galvot nevar.

— Vai dzirdat? — ierunājās Anna. No tālienes vēlās dobja dārdoņa, kas kļuva aizvien skaidrāk saklausāma. Anna nemierīgi pakāpās atpakaļ.

— Nebaidieties, misis, te jūs esat pilnīgā drošībā. Tas ir citā tunelī.

Dārdoņa pieņēmās spēkā, un galveno tuneli, ātri tuvojoties, apgaismoja vilciens. Mirkli vēlāk, sagriezdams gaisu virpuļu virpuļos, tas padrāzās garām. Gar acīm nozibsnīja vagonu ugunis. Tuneli satricināja riteņu klaudzoņa uz sliedēm. Tad pēkšņi viss beidzās. Troksnis noklusa tālumā, atstādams sasmakušo gaisu un tumsā spīdošo laternu.

— Kā jūs domājat, vai šī parādība neizplatīsies? — jautāja Sleiters. — Ja izolācija sāk krist nost, īssavienojums ir neizbēgams.

— Speciālists taču esat jūs, vai tā nav? — asi atjautāja Holdens.

Sleiters apklusa, un viņi abi ar Holdenu pievērsa skatienu Džerardam. Džerards jutās neērti. Kāda velna pēc viņš nebija ļāvis Raitam pašam izpiņķēties no nepatikšanām? No viņa gaidīja spriedumu par to, par ko viņam nebija ne mazākās nojēgas.

— Vispirms jānogādā šie paraugi laboratorijā un jānoskaidro reakcijas ātrums … — Viņš sastomījās. — Jānoskaidro, cik ātra ir reakcija, kas izraisa sairumu. Domāju, ka tiešas briesmas nepastāv.

Viņš turpināja uzmanīgi atdalīt mīksto plastmasu un likt to traukos, kurus pēc tam rūpīgi aizvākoja un ievietoja atpakaļ somā.

Anna izņēma miniatūru fotoaparātu un zibspuldzes gaismā sāka uzņemt bojāto izolāciju un visu tuneli.

— Ņemiet vērā, ka bez mūsu atļaujas šos uzņēmumus izmantot nedrīkst, — brīdināja Holdens.

— Mēs nemaz netaisāmies tos publicēt, mēs palīdzam jums atrisināt šo problēmu, — Anna dzedri atbildēja. Viņa ieskrūvēja kamerā platleņķa objektīvu un nofotografēja kabeļa daļu, kur izolācija bija sevišķi stipri bojāta, atsedzot kailu vara vadu. — Uzņēmumi būs mums vajadzīgi, lai noteiktu, no kurienes ņemts katrs paraugs.

— Vai jūs vēl ilgi? — pajautāja stacijas priekšnieks, uzlūkodams Džerardu.

— Esmu jau beidzis.

Priekšnieks pagriezās pret Holdenu.

— Ja jums nav iebildumu, ser, mums laiks iet.

— Vai apskatījāt visu, ko gribējāt? — Holdens apjautājās Sleiteram.

— Jā, paldies.

— Labi, tad pasteigsimies.

Stacijas priekšnieks, kas bija kļuvis stipri nemierīgs, ar laternu rokā veda viņus atpakaļ. Viņi sekoja tam zosu gājienā.