Monika un mežs

Meža Večai no pārsteiguma kannas izkrita no rokām, un tikai pēdējā mirklī viņa tās sagrāba un atstutēja pret stumbru, lai tās neizlītu. Tik šokētu Monika viņu vēl nekad nebija redzējusi.

-     Ko? Ko tu redzēji?

-     Vecmāmiņu, atkārtoja Monika. Kādas piecas minūtes atpakaļ viņa bija te un lūrēja uz mani no tām tur papardēm.

Meža Veča apsēdās zemē un, saķērusi galvu, likās saspringti domājam. Kā­da tā vecmāmiņa izskatījās? viņa visbeidzot jautāja.

-     Apmēram tāda pati kā tu vai mana neīstā vecmāmiņa tikai tā nebija ne tu, ne tā otrā…

Meža Veča domīgi kratīja galvu. Vecmāmiņas tā nemēdz uzvesties… vi­ņa noteica vairāk pati sev nekā Monikai. Nekad agrāk vecmāmiņas nav slē­pušās papardēs un slepus glūnējušas uz mazbērniem vai uz kādu citu… Tas ir pilnīgs absurds!

-     Tā bija vecmāmiņa, Monika pastāvēja uz savu. Protams, ja vien jūsu Mežs nav pilns ar klaiņojošām vecenītēm…

-     Nav, nav… Es esmu vienīgā veča visā apkaimē… Ja neskaita mežavecenes (bet viņas izskatās pavisam savādākas) un četras vecmāmiņas. Tiešām ne­zinu, ko lai mēs tagad darām… Bet nebūtu nekādas jēgas tagad mesties viņai pakaļ viņa var būt jau gabalā. Tā ka ejam vien uz karieti varbūt Mežsargam būs kādas idejas…

-     Pag, pag, tagad sāka satraukties Monika. Bet, ja nu tā bija mana vec­māmiņa? Mēs nedrīkstam viņu tagad pazaudēt!

-     Tā nebija tava vecmāmiņa, jo tad tu viņu pazītu. Visi mazbērni pazīst sa­vas vecmāmiņas tāpēc jau jūs šeit esat vajadzīgi. Bez tam es neesmu dzirdē­jusi, ka kāda vecmāmiņa būtu palaidusi garām savu mazbērnu…

-     Bet, ja nu viņai kaut kas ir sajucis? Tu pati nupat teici, ka viņa uzvedusies dīvaini!

-    Dīvaini… Tas jau bija vairāk nekā dīvaini! Nē, nē… Te mēs neko nevaram darit, brauksim vien uz turieni, kur mūs gaida.

-     Mēs varētu aizsūtīt viņai pa pēdām Benu, ierosināja Monika.

-      Benu? šaubigi jautāja Meža Veča un sarauktu pieri palūkojās uz suni, kurš patlaban rūkdams plosīja kādu resnu sakni. Nu nē… Diez vai Bens spē­tu sadzīt kādam pēdas… Bez tam es negribu, lai to vecmāmiņu ķertu sirdstrie­ka, kad viņai pēkšņi no aizmugures uzklups milzīgs, plušķains suns…

Monika saprata, ka viņa Meža Veču nepierunās un, paņēmusi savu kannu ar sulu, nopūzdamās sekoja Meža Večai, kura jau devās atpakaļ uz karieti.

AAAĀAAA… atskanēja drausmīgs stiepts spiedziens Monikai deguna priekšā pāri takai pārdrāzās spīdīgi balts pūpēžveidīgais un čaukstēdams nozu­da papardēs.

Monika salēcās no pārbīļa, un sirds viņai sāka mežonīgi dauzīties. Meža Veča, kas bija kādu gabalu priekšā, pagriezās un atskatījās.

-    Tev viss kārtībā? vina uzsauca Monikai.

-     Jā, drebošā balsī atteica meitene. Es tikai pamatīgi pārbijos.

-    Nu nekas, mierināja Meža Veča. Gan jau tu pieradīsi. Pēc desmitā pūpēžveidīgā tu ne acu nepamirkšķināsi, kad tāds bļāvējs paskries garām…

Monikai gan tas nelikās diez cik brīnišķīgi… Viņa vispār domāja, ka šajā Me­žā ir pārlieku daudz visa kā dīvaina… skrejoši koki… klejojošas vecmāmiņas… jenoti… Vismaz jenoti šķita normāli… Izņemot to, ka viņiem patika dzīvot Mežsarga mājā…

Kā klājas tavām vistām? viņa pavaicāja, kad bija panākusi Meža Veču.

-    Labāk nejautā… tā atmeta ar roku. Pagājušajā nakti tika aizstiepta vie­na… Varētu padomāt, ka jenoti patiešām kaut kur ceļ paši savu vistu fermu… Kāpēc tad lai viņi zagtu manas pašas labākās vistas? Un vakar viņi bija atmū­ķējuši vistu kūts slēdzeni, vai tu to vari iedomāties?!

Monika nevarēja vis. Kā gan jenots var atmūķēt slēdzeni…?

-     Patiešām… domīgi turpināja Meža Veča, man sāk likties, ka Mežsargs

dod viņiem mūķīzerus…

Beidzot viņas bija iznākušas pie karietes, un Meža Veča atrāva vaļā sulas tilpni un sāka to piepildīt ar sulu no kannām.

Kad visas kannas bija iztukšotas un tilpne pilna līdz malām, Meža Veča aiznesa tukšās kannas un urbi atpakaļ uz šķūni. Monika ar Benu iekāpa ka­rietē un apsēdās Monika priekšā, Bens aizmugurē. Pēc pāris mirkļiem Me­ža Veča iznāca no šķūņa, iekārtojās karietē pie stūres, un brauciens varēja sākties.

Vispirms viņa purpinādama atkal sāka bakstīties ap svirām un pogām, bet šoreiz atšķirībā no iepriekšējās reizes kariete nožagojās un sāka darbīgi rūkt.

-     Ahā! iesaucās Meža Veča. Turies nu mēs izbraucam!

Monika tik tikko paguva iekrampēties rokturītī, kas bija piestiprināts pie priekšējā paneļa, kad kariete palēcās un ar varenu izrāvienu metās uz priekšu.

Monika sakoda zobus un vēl ciešāk ieķērās rokturi, bet Bens smilkstēdams nošļuka uz gridas un centās pēc iespējas pieplakt zemei, lai kādā kārtējā izrā­vienā kariete viņu neizlidinātu laukā.

-     Pu, pu, pu, pu… murmuļoja Meža Veča, darbodamās ar svirām, sen neesmu braukusi, bet tas nekas… gan jau tā māksla tūlīt būs rokā…

Kariete lēkāja pāri saknēm kā saniķojies zirgs, un Monika baidījās kaut ko teikt, lai nejauši nenokostu sev mēli. Beidzot, kad karietes temps, šķiet, kļuva lēnāks, viņa vārgi pajautāja: Vai te nevar piesprādzēties?

-     Piesprādzēties? Kur tu esi redzējusi, ka karietēs kāds piesprādzētos? Nē, nē, turies tikai cieši pie roktura, un gan jau viss būs labi…