Monika un mežs

-     Ne jau tikai krūmiem, attrauca Meža Veča. Redzi, pū­pēžveidīgie grauž koku saknes, bet viņi var tikt pie saknēm ti­kai, kamēr koki vai krūmi pārvietojas līdzko koks ir pa īstam iesakņojies, pūpēžveidīgais nekam klāt vairs netiek. Tāpēc tie nodara pamatīgu skādi lielajiem kokiem, kamēr tie skraida ap­kārt. Cik lielu egļu un raženu ozolu nav gājis bojā tikai tādēļ, ka pūpēžveidīgie tiem nograuzuši saknes tīrais neprāts… viņa dusmīgi pie sevis gremzās.

-      Un kāpēc tu gribēji uzsūtīt pūpēžveidīgos tām korintēm, kas auga pie šķūnīša?

-     Tāpēc, ka tās tur nemaz neaug! iesaucās Meža Veča. Vēl pagājušajā nedēļā tur nebija ne smakas no korinšu krū­miem! Un paskat šodien to tur jau saskrējis tā, ka pat šķūņa durvis vairs nevar attaisīt… Korintes vispār ir tādi nelāgi krūmi gluži kā parazīti… Tie ielien visur, kur vismazāk tiek gaidīti, un parasti paspēj iesakņoties, iekams vēl kāds pūpēžveidīgais ir aptvēris, kas par lietu…

Piepeši viņa aprāvās un metās pie kāda koka. Tas bija mil­zīgi liels koks ar resnu, dzeltenīgi grubuļainu stumbru un kuplu lapotni, kas pletās uz visām pusēm augstu gaisā. Meža Veča nometa zemē kannas un ar urbi rokās metās kokam klāt.

-      Sulas koks! viņa kliedza. Met visu nost, paņem tikai vienu caurulīti, vienu kannu un nāc šurp! Aši, aši!

Monika tūlīt pat atbrīvojās no nesamā, atrada vienu caurulī­ti un vienu kannu, kā bija likusi Meža Veča, un steidzās pie su­las koka. Meža Veča tikmēr izklaudzināja stumbru skaņa bija vietām trulāka, vietām dobjāka, bet Monika nekādas īpašās at­šķirības nesaklausīja. Tomēr Meža Veča acīmredzot saklausīja gan, jo, izklaudzinājusi stumbru visriņķī apkārt, viņa beidzot ie­saucās: Ir! un nekavējoties pielika urbi.

Urbis, nežēlīgi rūkdams, urbās koka mizā, un smalkas skaidiņas lēca uz visām pusēm no metā-

la vītnes, kas pazuda arvien dziļāk un dziļāk stumbrā. Vis­beidzot no urbuma atdalījās neliels, tumšam sīrupam lī­dzīgs piliens un sāka ritēt lejup pa stumbru. Un tad parā­dījās vēl viens piliens un vēl viens, līdz nu jau lejā tecēja sī­ka straumīte.

Meža Veča izrāva urbi no mizas un uzsauca Monikai, lai tā padod caurulīti un kannu. Dabūjusi caurulīti, Meža Veča iebāza to izurbtajā caurumā un otru caurulītes galu kan­nā. Tūlīt pat kanna sāka strauj^pildīties ar brūngani dzelte­nīgo sulu. Sula smaržoja dīvaini nedaudz pēc medus un nedaudz pēc sūnām… Smarža likās diezgan neparasta, bet tajā pašā laikā arī ļoti pazīstama…

Tu tagad paliec te un pieskati kannu, Meža Veča sa­cīja Monikai. Un, kad kanna būs pilna, izvelc cauruli un aizbāz caurumu stumbrā ar šiem te sveķiem, viņa parak­ņājās kabatās, izvilka kādu dzeltenu, lipīgu pikuci un pa­sniedza to Monikai. Es tikmēr iešu meklēt citu koku vie­nam kokam drikt noņemt tikai vienu kannu sulas, pretējā gadījumā tas saslimst… to teikdama, viņa paķēra pārējās kannas un caurules un pazuda brikšņos.

Monika palika pie kannas un vēroja, kā tā piepildās ar sulu.

Dīvaini, kā kariete var braukt ar tādu sulu, brīnījās Monika. Tā taču it nemaz neizskatās pēc benzīna… Bet kariete jau arī neizskatās pēc mašīnas…

Nepagāja necik ilgs laiks, kad kanna bija pilna. Monika izvilka caurulīti un aizblīvēja caurumu ar sveķiem, kā bija mācījusi Meža Veča. Caurule bija viscaur aplipuši ar lipīgo, sīrupam līdzīgo sulu, un Monika noslaucīja to papardēs. Te piepeši brikšņos kaut kas nočabēja. Monika paraudzījās uz to pusi, bet neko nemanīja un atkal ķērās pie caurules tīrī­šanas. Dažās vietās sula bija pieķepusi klāt tā, ka to varēja dabūt nost tikai ar pamatīgu bēršanu…

Nobrikšķēja kāds sauss zars, un nočaukstēja papardes. Monika pavērās uz trokšņa pusi un uzsauca: Meža Veča? Tā esi tu?

Neviens neatsaucās. Ben? jau bailīgāk jautāja Monika. Klusums.

Monikai kļuva neomulīgi. Galu galā vi­ņa taču tik maz zināja par šo te dīvaino Mežu, kur koki un krūmi skraidīja apkārt tāpat kā jenoti, un, spiegdami un grauzdami koku saknes, šurpu turpu šaudījās pūpēžveidīgie…

Viņa sastingusi blenza uz brikšņiem, kur tikko ka bija samanijusi tadu ka kustibu. '

Un tad papardes pašķīrās, un parādījās vecišķa seja. Kādu brīdi tā nemirk­šķinot blenza uz Moniku, bet tad pazuda atpakaļ papardēs, un kļuva dzirdams, kā papardes čaukst un zari brikšķ, lūrētājam skrienot projām.

Monika pārbijusies kādu brīdi stāvēja, nespēdama ne pakustēties, bet tad at­guvās un sāka saukt Benu. Pēc mirkļa no pretējās puses, lauzdamies cauri krū­miem un papardēm, elsodams un asti kūļādams, izlīda viņas suns.

Monika viņu apskāva un, glaudot suņa mīksto kažoku, nedaudz nomierinā­jās. Suns nelikās ne drusciņas satraukts, un ari tas darīja Moniku mierīgāku. Galu galā, ja te apkārt slamstītos kaut kāds neradījums, Bens noteikti to būtu pamanījis…

Jo vairāk viņa domāja par krunkaino seju, kas bija vīdējusi starp papardēm, jo pārliecinātāka viņa bija par to, kas tā bija bijusi, un, kad visbeidzot no brikšņiem izlīda galīgi pārstiepusies Meža Veča, bez urbja nesdama vēl arī di­vas pilnas sulas kannas, Monika viņai paziņoja: Es nupat redzēju vienu vec­māmiņu.