Monika un mežs

Viņas apgāja apkārt mājai, un tur jau aplokā gulēja abi ēzelīši, taču Meža Veča uz viņiem pat nepaskatījās un pagāja aplokam garām. Izskatījās, ka viņa dodas uz šķūnīša pusi, kas stāvēja vēl kādu gabaliņu aiz aploka korinšu krūmu ielenkumā. Korinšu krūmi patiesi šķita vareni tie bija neparasti augsti un ār­kārtīgi kupli, it kā kāds tos būtu rūpīgi kopis un mēslojis. Pat durvis šķita aiz­augušas tām pāri krustām šķērsām bija savijušies biezi zari, kā sētin nosēti tumšām, violeti zilām ogām.

Monika sajūsmināta nopētīja ogu ķekaru pilnos zarus, domādama, vai viņa drīkst kādu ogu apēst, vai arī tam ir vajadzīga atļauja. Turpretī Meža Veča, ie­raugot krūmus, it nemaz nepriecājās…

-    Ak, pagāni tādi! viņa dusmīgi iesaucās. Tagad viņi mācas virsū manam šķūnītim, it kā visā plašajā Mežā vairs nebūtu, kur piemesties! Patiešām, būs jāsaka Mežsargam, ka man nepieciešama kārtīga kaste ar pūpēžveidīgajiem… kamēr šie pagāna krūmi vēl nav paspējuši iesakņoties…

Monika no visas tirādes saprata vienīgi to, ka Meža Večai korinšu krūmi ir kaut kas pilnīgi negaidīts. Tas tomēr likās nedaudz dīvaini, jo tie bija pamatīgi krūmi… Tādi nevarēja tā nepamanot vienā mirklī izaugt…

-     Kāpēc tev vajadzīgi pūpēžveidīgie? viņa piesardzīgi jautāja.

Meža Veča joprojām kaut ko dusmīgi purpināja zem deguna un, nikni plēs­dama zarus, atbrīvoja no tiem šķūnīša durvis.

-    Tāpēc, viņa sacīja, ka šo krūmu nekaunība ir nepārspējama! Jenoti un korintes tā ir manas dzīves sodība!

Monika klausījās pavērtu muti, bet gudrāka netika. Kas vainas korinšu krū­miem, to viņa vēl aizvien nespēja aptvert… Un kāds tam visam sakars ar pūpēžveidīgajiem…?

Meža Veča beidzot bija atkarojusi pieeju durvīm un tagad mēģināja tās da­būt vaļā. Taču durvis ne par ko negribēja atvērties. Tās vispār nekustējās ne par sprīdi, lai kā Meža Veča ap tām nenoņemtos… Visbeidzot vaina tika at­rasta. Zem durvīm bija palīdis kāds līks un ļoti nodevīgs zars, kurš tad arī turē­ja durvis ciet.

-     Hā! iesaucās Meža Veča, izrāva zaru, un durvis tūlīt pat atvērās. Ne­lieša krūms! sauca Meža Veča. Tas kļūst arvien viltīgāks! Nē nudien, ir pē­dējais laiks uzsūtīt tam pūpēžveidīgos, citādi es kādu rītu pamodīšos, un korin­šu zars būs man izaudzis cauri smadzenēm…

-     Tad jau tu vairs nepamodīsies, secināja Monika, bet Meža Veča neklau­sījās. Viņa bija pazudusi šķūnītī un tagad skaļi pa to grabinājās, acīmredzot kaut ko meklēdama. Monika sākumā domāja, vai neiet viņai palīgā, bet šķūnī­tī bija tik tumšs, ka tikpat neko nevarēja redzēt. Un viņa jau arī nezināja, kas īsti ir jāmeklē.

Piepeši atskanēja briesmīgs troksnis, kaut kam gāžoties, un tūlīt sekoja brē­ciens…

-    AuH! kliedza Meža Veča. Tad no šķūņa iekšpuses sāka nākt tāda kā gra­boņa izklausījās, it kā Meža Veča kaut ko vilktu… un tad kaut kas nodžinkstēja… Acīmredzot Meža Veča šo kaut ko bija iesviedusi kaudzē pie pārējām grabažām…

Monika gaidija un gaidīja, bet, kad Meža Veča vēl arvien nerādījās, nolēma iet apskatīties, kas tur īsti notiek.

Tieši tad atskanēja klaboņa, un no šķūņa izbrauca milzu kaste uz riteņiem…

Vismaz tā izskatījās Monikai. Bet, kad viņa par to ieminējās Meža Večai, tā likās loti aizvainota.

-     Kaste uz riteņiem, tu saki?! Kāds neprāts! Vai^,tiešām tu savā mūžā neesi redzējusi nevienu karieti? Nu jā, diez cik garš jau tas tavs mūžs nav bijis, bet lai tu nebūtu redzējusi karieti… Vai tiešām tu visu laiku to vien esi darījusi, kā gu­lējusi gultā ar skatu pret sienu?!

Protams, ka Monika bija redzējusi karieti, bet šis braucamrīks nu nekādi ne­atbilda viņas priekšstatiem par karieti. Šī patiesi izskatījās pēc kastes (pie tam diezgan šķības kastes), kas visai nedroši turējās uz četriem palieliem riteņiem. Patiesi, ja nu kaut kas šajā braucamajā vispār varēja līdzināties karietei, tad tie bija šie riteņi, toties pati «kariete» izskatījās vienkārši nožēlojami. No ārpuses tā likās pārvilkta ar apskrandušu drānu, kas kādreiz laikam bija bijusi sarkana, bet tagad bija netīri brūngana. Iekšā viens aiz otra bija divi pagari sēdekļi, līdzī­gi kā zvejnieku laivās, bet priekšā tāds kā panelis, apmēram kā automašī­nām, kā arī stūre…

Murgs kaut kāds… domāja Monika, zinādama, ka skaļi kaut ko tādu labāk neteikt. Šis braucamrīks ne tikvien neizskatījās pēc karietes, tas vispār neizska­tījās pēc kā tāda, ar ko būtu iespējams pārvietoties. Vienīgais veids, kādā tas, pēc Monikas domām, varētu tikt uz priekšu, bija tas, kā tas bija ticis ārā no šķūņa Meža Večai to stumjot…

Ari abi ēzelīši bija pienākuši pie aploka malas un, pūkainās ausis saslējuši, ar interesi vēroja, kā Meža Veča satraukumā lēkāja ap tā saucamo «karieti».

Vispirms viņa apčamdīja un izraustīja visus četrus riteņus, droši vien pārbau­dīdama, vai kāds no tiem tūlīt nenokritīs. Monikai par lielu pārsteigumu tie vi­si turējās stingri, un Meža Veča apmierināti krekšķināja.