Monika un mežs

Kad Monikas šķīvis un Bena bļodiņa beidzot bija tukši. Monika iesvieda škīvi izlietnē un devās uz savu istabu. Šķīvi viņa atļāvās nenomazgāt, jo pēc pie­redzes zināja, ka vecāmāte šodien jau bija tik daudz burkšķējusi uz viņu, ka ta­gad negribēs viņu redzēt ne acu galā… Patiesi, dažkārt vecāmāte labprātāk pa­ti nomazgāja meitenes šķīvi, nekā gāja viņai kaut ko aizrādīt tik ļoti Monika viņai krita uz nerviem…

Pēcpusdiena pagāja, Monikai sēžot savā istabā un lasot grāmatu, kamēr Bens bakstījās ap radio. Kad Bens bija nokaucies līdz aizsmakumam, reizes piecas pa durvīm bija pabāzusies saniknotas vecāsmātes seja un arī Monikai pašai jau sāka sāpēt galva, viņa beidzot lika sunim izslēgt radio, ko tas ar vil­šanās izteiksmi purnā arī izdarija.

Ap pulksten pusseptiņiem Monika vairs nevarēja mierīgi nosēdēt un jau gri­bēja iet un laist vannā ūdeni, kad pa durvīm atkal ielūrēja vecāmāte.

-     Vai tu izvedīsi suni laukā, vai arī atkal tas būs jādara man? viņa dusmīgi jautāja.

Monika nebija īsti klausījusies, ko vecāmāte viņai jautā, un tagad izklaidīgi attrauca:

-     Jā, jā, dari vien…

Pēc brīža viņa satrūkusies palēcās, jo pamanīja, ka vecāsmātes seja, savieb­ta dusmās, joprojām rēgojas pavērtajās istabas durvīs.

-     Ko… ko tu teici? Monika pārjautāja.

-     Es prasīju, vai tu izvedīsi suni pastaigāties, vai liksi man to darīt? vecā­māte, zobus griezdama, atkārtoja.

-     Ak, suni… Jā, jā, protams, es viņu izvedīšu…

Monikai nebija bijis ne prātā vest laukā Benu, jo galu galā viņi taču pēc pa­visam neilga laika atkal būs mežā. Bet saprotams, ka viņa nevarēja sākt to skaidrot vecaimātei, un tā nu nekas cits neatlika, kā izvest suni ārā.

Monika paķēra suņa siksnu un, uzsvilpusi Benam, paspraucās garām vecaimātei, kas vēl joprojām stāvēja durvīs. Līdzko Monika bija prom, vecāmāte saviebusies piegāja pie loga un atrāva to līdz galam vaļā. Viņai likās, ka te vēl ar­vien šaušalīgi smird…

Tā kā bija rudens, ārā bija jau pavisam tumšs. Protams, ielu lampas un skat­logu gaismas neļāva pilsētai satumst pilnīgi, un tomēr bija skaidrs, ka ir jau pa­vēls vakars. Droši vien nevienai citai vecaimātei neienāktu prātā laist vakarā uz ielas bērnu vienu pašu, turpretī Monikas vecaimātei neienāca prātā, ka viņa varētu to nedarīt… Savukārt vectēvs bija tā ierāvies savā pasaulē, ka pat ne­manīja, kas notiek aiz viņa istabas durvīm.

Un tā nu Monika, sabāzusi rokas jakas kabatās un no aukstuma klabināda­ma zobus, jo vējš uz vakarpusi bija kļuvis vēl spēcīgāks, devās uz leju pa pa­tumšo ielu, kamēr Bens, kuru laikam nekāds vējš nebaidīja, līksmi lēkāja viņai apkārt. Iela bija pavisam tukša, un Monikai garām pasteidzās tikai retais gā­jējs. Izskatījās, ka šovakar visi cilvēki centās pēc iespējas ātrāk tikt siltumā. Lampas stiprajā vējā šūpojās un meta pār ielu raustīgu, baltu gaismu. Tā kā bez vēja brāzmu kaukoņas nedzirdēja nevienas citas skaņas, tāda gaismas šū­pošanās izskatījās diezgan spokaini it kā kāds tupētu augšā uz kāda no mā­ju jumtiem un, baidīdams gājējus, spīdinātu lejup milzīgu, baltu laternu…

Ilgi mēs šovakar nestaigāsim, Monika sunim teica. Jāpietaupa spēki. Kā nekā mums vēl gara diena priekšā…

Aizgājusi līdz kvartāla beigām, viņa pagriezās, lai ietu atpa­kaļ. Viņai likās, ka tas ir pietiekami, lai radītu iespaidu ve­caimātei, ka suns ir veicis ikvakara pastaigu. Kad Moni­ka jau tuvojās savai mājai, kļuva manāms, ka Bens nebūt nav aizmirsis par kanalizācijas lūku. Lūdzoši smilkstēdams, Bens lūkojās uz kanalizācijas lūkas pusi, bet Monika stingri viņu pasauca atpa­kaļ. Viņa baidījās, ka Meža Veča varētu pārprast un ieraut Benu tagad. Tad viņai vajadzētu

paskaidrot vecaimātei, kur ir palicis suns. Protams, ja viņa vispār pamanītu, ka suns ir pazudis…

Mājās Monika tūlīt pat devās uz vannas istabu un atgrieza vaļā krānu. Vecā­māte, ejot garām, ieskatījās vannas istabā un pēc brīža atgriezās, stiepdama milzīgu, pieputējušu bļodu.

-     Tu aizmirsi šo te, viņa teica Monikai, iesviezdama bļodu vannas istabā. Monika, iedama paraudzīt, kāds ir ūdens, tik tikko pār to nepaklupa un neiegāzās vannā ar visām drēbēm. Viņa pastūma bļodu malā un, pacēlusi no grī­das zaļo, ar Bena zobiem iezīmēto krokodilu, kas mētājās kaktā, kur to acīm­redzami bija iespērusi vecāmāte, iegrūda to kādā no skapīša atvilktnēm. Ne­kad nevarēja paredzēt, kas notiktu, ja Bens, vannai esot pilnai ar ūdeni, mes­tos cīniņā ar krokodilu…

Visbeidzot vanna bija gatava, un Monika aizgāja uz savu istabu pasaukt Benu. Sapratis, ka tiks ielaists vannas istabā, suns sākumā ļoti sajūsminājās, jo vi­ņa prātā vēl arvien stāvēja neaizmirstamais zaļais krokodils. Bet, kad viņš bija iegājis vannas istabā un kokodilu nekur nemanīja, suns sāka satraukties. Uz­reiz atmiņā nāca baismīgais ūdenskritums, kurā viņš bija nokļuvis kādā ļoti lī­dzīgā vannā, un suns ar ilgām iedomājās kanalizācijas lūku…

Bet Monika jau aizlika durvīm priekšā krampīti, tā ka vairs nebija, kur sprukt, un atlika tikai samierināties. Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis gal­vu uz priekšķepām.