Monika un mežs

-     Viņš tagad droši vien atkal bija mēģinājis tikt iekšā pa to pašu lūku, sa­cīja Helga. Tikai viņam nekas nav sanācis… Jo acīmredzot vēl nav īstais brīdis.

-     Tu domā? Var jau būt, ka tā arī ir. Meža Veča teica, lai es šovakar atkal ejot vannā.

-     Nu ja! Un tad jau atkal viņa tevi ieraus! satraukti iesaucās Helga. Kaut kas vienreizējs! Kas to būtu domājis, ka caur vannas caurumiem var nokļūt tik savādās vietās kā tas mežs!

^ Un pa kanalizācijas lūkām… nicīgi piebilda Monika.

-Ko?

-     Ari pa kanalizācijas lūkām, atkārtoja Monika.

-     Nu jā, bet tas ir tikai suņiem, atsaucās Helga.

Tad uz celiņa parādījās Helgas vecmāmiņa un ar mājienu aicināja meitenes nākt lejā no kalna. Jāiet mājās gatavot pusdienas, viņa sacīja, kad meite­nes bija pienākušas. Ko tas suns tik dīvaini čāpstinās? viņa izbrīnīti vaicā­ja, vērojot kā Bens kaut ko žļurgā pa muti, bet purnam abās pusēs kā noplu­kušas zaļas ūsas nokarājas zāles stiebri.

-    Laikam kaut ko nelabu apēdis, izvairīgi atteica Monika, un Helga iespur­dzās.

-    Vai negribi šovakar atnākt ciemos? Moniku aicināja Helgas vecmāmiņa, bet Monika izvairījās.

-     Nē, nē, šovakar es nevaru… Ir šis tas svarīgs darāms…

Helgas vecmāmiņa izbrīnīti viņu nopētīja.

-      Kas jums abām padomā, ko? viņa jautāja, bet Helga un Monika tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Bija skaidrs, ka nav vērts neko stāstīt vecmāmi­ņai, pat ja viņa bija tik saprātīga kā Helgas vecmāmiņa. Neviens pieaugušais to neņemtu nopietni… Šā vai ta…

Monika pamāja atvadas Helgai un viņas vecaimātei un devās prom. Bens, zāles stiebriem birstot ārā no mutes, aizlēkšoja viņai pakaļ.

Kad Monika un Bens pārradās mājās, vectēvs un vecāmāte pusdienas jau bija paēduši. Monika par to tikai priecājās, jo tas nozīmēja, ka viņai nevajadzēs pie pusdienu galda klausīties vecāsmātes nebeidzamajā purpināšanā.

Ieraugot, ka Monika ir mājās, vecāmāte, burkšķēdama kaut ko par to, ka «kas tā par modi uz visām ēšanām nākt ar nokavēšanos», šļūkādama aizslāja uz virtuvi un pašāva uguni zem pannas, kur acīmredzot glabājās Monikas pus­dienu dala.

Monika ienāca virtuvē un, apsēdusies pie galda, gaidīja, kad sasils viņas pus­dienas, kamēr Bens elsdams šņakarējās pa savu bļodiņu.

Vecāmāte tikmēr apmaisīja kartupeļu biezputru un tad, dīvaini saviebusies, paostīja gaisu. Un saviebās vēl vairāk…

-     Kas te tik šausmīgi smird? viņa dusmīgi jautāja.

Vispirms viņa aizdomīgi paskatījās uz Moniku, bet acīmredzot meitene ne­izskatījās pēc tādas, no kuras varētu nākt šausmīgā smaka, tāpēc vecāmāte pievērsās Benam. Tu, suns, viņa bargi tam uzsauca. Panāc šurp!

Bens pacēla galvu no savas bļodiņas un, ierāvis asti kājstarpē, bailīgi panā­cās tuvāk. Vecāmāte noliecās pie suņa, bet tūlīt kā dzelta atsprāga nost.

-     Ak, kungs! viņa iesaucās, aizspiedusi degunu, tāpēc viņas balss izklausī­jās diezgan dīvaini. Ko tas suns ir darījis?!

Patiešām milzīgie zāles daudzumi, ko Bens bija nokošļājis pēc uzbrukuma kanalizācijas lūkai, par labu noteikti nebija nākuši gluži otrādi… Tagad viņš smirdēja vēl ļaunāk nekā pirmīt… Tā kā Monika pie šīs smakas bija jau ne­daudz pieradusi, viņa nevarēja saprast, par ko nu vecāmāte tik briesmīgi sa­traucas. Bet vecaimātei laikam likās, ka Bens ir kaut kur izvārtījies, nevis kaut ko nelabu apēdis, un tāpēc viņa sacīja: Šovakar tev viņš obligāti jānomazgā.

-    Vannā? jautāja Monika un jau nopriecājās. Tas nozīmēja, ka atkrita kla­patas, kā iedabūt Benu vannas istabā tā, lai neviens nepamanītu.

-            Protams, nē, vecāmāte nošņācās. Man liekas, es tev vienreiz jau pa­teicu, ko domāju par suņa likšanu vannā. Tu viņu mazgāsi bļodā tajā vecajā, lielajā bļodā, kas mētājas koridora skapi.

-     Bet vai es to drīkstu darīt vannas istabā?

-     Mazgā viņu, kur vien gribi, bet lai es rīt neredzētu vannā nevienas pašas Bena spalviņas… viņa vēl piedraudēja.

-     Labi, labi, Monika attrauca un klusībā jau sprieda, kā gan lai šovakar ie­māna Benu dušā. Jo, ja būtu jātiek galā ar vecāsmātes aizliegumiem vien, tā vēl būtu mazākā bēda, bet šoreiz, šķiet, tas bija kaut kas tāds, ko nevēlējās arī Bens. Un pretoties suņa untumiem bija jau grūtāk…

Vecāmāte, burkšķēdama un vēl arvien aizspiedusi degunu, beidzot izslēdza gāzi un uzlika Monikai uz šķīvja biezputru un pārpalikušo gaļas šķēli. Tā nebi­ja diez cik liela, un Monika šķībi uz to noskatījās…

Kad vecāmāte bija izgājusi no virtuves, Monika ķērās pie ēšanas. Vispirms viņa tāpat ar pirkstiem pārplēsa uz pusēm savu gaļas šķēli un vienu pusi no­svieda uz grīdas Benam. Suns momentā bija klāt un gaļas pusšķēle pazuda vie­nā kampienā. Ari Monika apēda savu gaļu un tad ķērās pie biezputras, bet Bens pie savas suņu barības. Šķiet, ka ne vienam, ne otram atlikušais ēdiens vairs tik labi negaršoja.