Monika un mežs

Diena bija saulaina, bet vēsa. Debesis bija koši zilas, un tām pāri mežonīgā ātrumā skrēja vēja izplūkāti balti mākoņi. Spēcī­gas brāzmas kaukdamas brāzās lejup pa ielu, pa ceļam sapīdamās retajos kokos, kas auga ielas malā. Atsevišķas spilgti dzel­tenas lapas vēl šūpojās nu jau gandrīz kailajos koku zaros, un laiku pa laikam kādu no tām noplēsa vējš un aizrāva sev līdzi. Čaukstēdams un plivinādams savas melnbaltās lapas, pa trotu­āru garām aizlidoja kāds laikraksts, brīžiem piezemēdamies un brīžiem atkal paceldamies augstāk gaisā…

Kādu brīdi Monika stāvēja pie durvīm, domādama, uz kuru pusi suns varētu būt aiz­skrējis, kad ap stūri atskanēja spalga rieša­na. Monika nekavējoties aizmetās uz turieni.

Protams, līdzko viņa bija nogriezušies ap stūri, viņa ieraudzīja Be­nu, kurš bija nometies uz vēdera pie kādas kanali­zācijas lūkas un, piebāzis degunu tai pavisam cieši klāt, skaļi rēja. Cilvēki, re­dzēdami milzīgo, rejošo suni, kam pie tam vēl ne­bija uzpurņa, žigli pārgāja uz ielas pretējo pusi.

Pa ielu šurpu turpu nevaļīgi šaudījās automa­šīnas un, ievīstījušies mēteļos un drebinādamies, garām steidzās cilvēki. Bens bija pazudis.

Pieskrējusi klāt, Monika sagrāba suņa siksnu un uzšņāca: Fui, Ben! Kā tev nav kauna tā aizbēgt no manis? Vai tad tu nezini, ka apkārt blandās suņu ķē­rāji? Ieraudzīs tevi vienu pašu klīstam apkārt pa pilsētu, un tu nepaspēsi ne at­jēgties, kad jau tupēsi aiz restēm!

Bens vainīgi iesmilkstējās, bet tad atkal pievērsās kanalizācijas lūkai un, paluncinājis asti, līksmi ierējās.

Monika nometās ceļos sunim līdzās un domīgi nopētīja tumšo kanalizācijas lūku. Varēja dzirdēt, kā lejā skaļi tek ūdens. Bez tam no lūkas nāca diezgan pa­matīga smirdoņa.

-     Hmm… noteica Monika. Vai šī ir tā lūka, Ben?

Bens zvetēja ar asti pa trotuāru tā, ka plakšķēja vien. Skaidrs, ka viņš paš­laik domāja par tiem mežiem, kuri, kā viņš labi zināja, sākas aiz šīs te necilās kanalizācijas lūkas… Bija nesalīdzināmi patīkamāk skraidīt pa mīkstu sūnu klā­tiem pakalniem nekā pa pilsētu, kur visu laiku bija jāuzmanās te no mašīnām, te no cilvēkiem, kas, šķiet, to vien darīja kā mēģināja uzkāpt viņam uz astes vai iebelzt pa sāniem ar lietussargu…

-     Nē, Ben, stingri noteica Monika. Mēs noteikti neizmantosim šo te lū­ku… un viņas deguns noraustījās, kad no lūkas uzvēdīja kāda sevišķi nepatī­kama smaka. Tomēr man ir aizdomas, ka tu šovakar atkal iesi dušā…

Bens pārstāja luncināties, iesmilkstējies pielēca kājās un caur savām dzelte­nīgajām uzacīm lūdzoši palūkojās uz meiteni. Viņam bija nelabas aizdomas, ka vārds «duša» nozīmēja tās šausmīgi nepatīkamās ūdens šaltis, kas bez jebkāda brīdinājums pēkšņi gāzās pār galvu, vienā mirklī izmērcēdamas kažoku tā, ka vajadzēja vairākas stundas, lai tas atkal kļūtu sauss…

-     Nemaz nemēģini diedelēt, sacīja Monika, ar riebumu uzlūkodama mel­nās, ar netīrumiem aplipušās kanalizācijas lūkas restes. Un, starp citu, tu va­kar pamatīgi smirdēji pēc tam, kad biji izgājis cauri šai te kanalizācijai…

Suns protestēdams saslēja ausis un skaļi ierējās. To nu gan viņš ļoti labi sa­prata! Monikai bija licies, it kā viņš būtu smirdējis… Kādas muļķības!

Viņš vēlreiz piegrūda purnu pie lūkas un paošņāja. Skaidrs, ka nekas te ne­smirdēja! Smaržoja pēc pussatrūdējušām liepu lapām, vecām avīzēm, pelēm, sarūsējušām caurulēm un… Kas tad tas…?

Bens atkal nometās garšļaukus un, piebāzis degunu pie lūkas, dziļi ievilka gaisu nāsīs.

Kā tad… tā jau viņš bija domājis… Beigta žurka! Un beigta pavisam īsu bri­di, jo vēl vakar tās te nebija… viņš vēl nekad mūžā nebija redzējis īstu beigtu žurku…! Viņam noteikti bija jātiek tai klāt un jāpapēta tuvāk… ja tikai Monika atļautu…

Bens pielēca kājās un, pieglaustām ausīm luncinādamies un smilkstēdams, lūkojās te uz Moniku, te uz kanalizācijas lūku, visnotaļ skaidri ļaudams noprast, kas viņam padomā…

-     Es taču teicu nē! Monika sacīja. Ja tu gribi atkal tikt atpakaļ uz me­žiem, tev nāksies iet caur vannas caurumu. Vairs nekādas kanalizācijas! Nav nekāds brīnums, ka Meža Veča tevi noturēja par netīreli… Pēc tā, kā tu toreiz smirdēji, neko citu nemaz nevarēja padomāt…

Benam bija gluži vienalga, ko Meža Veča par viņu domāja… Viņam vaja­dzēja to žurku… vairāk par visu pasaulē viņam pašlaik vajadzēja to žurku…

Brīdi pavērojis Moniku, Bens sāka domāt, ka žurka ir to vērta, lai drusku pašmauktos… Kamēr Monika runāsies ar Helgu, viņš pavisam nemanāmi aizzagsies projām… un Monika nemaz nepamanīs… un viņa nemaz neievēros, ka viņš ir bijis projām, kad viņš jau būs atpakaļ… toties žurka būs izpētīta no ūsām līdz pat rozā astes galiņam…

Šādu domu satraukts, Bens, saspicējis ausis, ierējās, un Monika aizdomīgi viņu uzlūkoja. Ko tu tur perini? saraukusi uzacis, viņa jautāja.