Monika un mežs

Bens atslābināja ausis, ļaudams to pūkainajiem galiņiem noslīgt uz priekšu, un nevainīgi paluncināja asti. Viņš izskatījās pēc suņa, kurš neperina pilnīgi neko un kurš ir tikai priecīgs tik jaukā, spirgtā dienā būt laukā uz ielas… Draiski pielēcis pie Monikas, suns ar purnu pabakstīja viņas piedurkni, it kā aicinādams paspēlēties…

Bet Monika nebija tik viegli apmānāma.

Es tevi pieskatīšu, viņa draudēja. Tā ka uzvedies kā nākas. Vecaimātei, protams, nepatika, ka tu esi bijis vannā, bet man ir aizdomas, ka viņai vēl mazāk patiks tas, ka tu pārradīsies mājās, smirdot pēc peļu mēsliem un sazin pēc kā vēl…

Bens izlikās, ka neko nesaprot, un, sagrābis zobos savu siksnu, sniedza to Monikai. Viņa, joprojām neuzticīgi lūkodamās uz savu suni, paņēma siksnu un beidzot iesmējās. Labs ir, aizmirsti taču vienreiz to kanalizāciju. Skrienam!

Un viņa metās lejup pa ielu, bet Bens, skaļi riedams, apsteidza viņu un ta­gad lēkšoja pa priekšu, laiku pa laikam apstādamies un pagaidīdams Moniku, kura netika viņam līdzi. Tā viņi skrēja, ik pa brīdim uzgrūzdamies kādam no gājējiem, kurš tad izbijies atlēca malā, palaizdams garām skrejošo mazo mei­teni un milzīgo, melno, pinkaino suni.

Kad viņi bija noskrējuši veselu kvartālu un nogriezušies ap stūri, Monika aiz­elsusies apstājās pie kādas tumši pelēkas piecstāvu mūra ēkas un kādu brīdi stāvēja, smiedamās un atvilkdama elpu. Vaigi viņai bija piesārtuši no skrieša­nas un asā vēja, bet garās, tumšās matu cirtas, kas sniedzās gandrīz līdz pat jostas vietai, plīvoja viņai ap galvu kā tāds dīvains vainags… Monikai reti tika apgriezti mati, jo vecaimātei nepatika ar tiem noņemties. Arī pie friziera viņa netika vesta, un tā nu tie auga savā vaļā… Monika vienmēr staigāja vaļā izlais­tiem matiem un ar savām pelēcīgi melnajām cirtām, kas sprogošanās dēļ bija pilnīgi neizķemmējamas, reizēm izskatījās pat vēl pinkaināka par Benu…

Bens bija notupies turpat blakus un, izkāris rožainu mēli, elsoja, vienlaikus līksmi luncinādams asti.

Beidzot, kad abi bija kaut cik atguvušies, Monika devās pie durvīm un, uz­skrējusi augšup pa nedaudzajiem pakāpieniem, pastiepās uz pirkstgaliem un nospieda ciparu kodu uz plāksnītes pie ārdurvim. Atskanēja pazīstamā melo­dija, un durvis noknakšķot atslēdzās. Monika atspiedās pret durvīm, jo tās bi­ja diezgan smagas, un, pasvilpusi Benam, iegāja namā.

Uzkāpusi otrajā stāvā, Monika nospieda zvana pogu pie savas draudzenes Helgas dzīvokļa durvīm. Bens apsēdās kāpņu laukumiņā un, piešķiebis galvu, koncentrēja skatienu uz durvju rokturi.

Kādu bridi viņi gaidīja, bet nekas nenotika. Aiz durvīm bija klusums, un ne­bija ne miņas no parastajiem šļūcošajiem soļiem, kas parasti bija dzirdami, Helgas vecmāmiņai nākot atvērt durvis.

Monika piezvanīja vēlreiz. Bija dzirdams, kā dzīvokļa iekšpusē stiepti noskan zvans, bet nekādas citas skaņas tam nesekoja. Drošības pēc Monika piezvanī­ja vēlreiz un tad devās pa kāpnēm lejup.

-     Neviena nav, vina teica Benam.

Tas piekrītoši ierējās.

-     Laikam būs aizgājušas uz parku. Vai uz veikalu. Man vajadzēja vispirms piezvanīt, pirms mēs nācām šurp…

Viņi izgāja atpakaļ uz ielas un devās uz parka pusi. Tas bija pavisam netālu, tikai pāris kvartālu lejup pa ielu. Kad Monika un Bens iegāja parkā, Monika noņēma sunim siksnu, un Bens sajūsmināts aizmetās prom pa celiņu. Nepa­gāja ne piecas minūtes, kad viņi pamanīja Helgu un viņas vecmāmiņu. Helga skraidīja pa parka celiņu, lasīdama pēdējās dzeltenās lapas, bet viņas vecāmā­te sēdēja turpat netālu uz soliņa. Viņa pirmā pamanīja Moniku un iesaucās: Ā, Monika! Un Bens!

Bens ierējās un metās pie viņas apsveicināties. Helgas vecāmāte pabužināja suni aiz auss un pievērsās Monikai: Atkal vieni paši, ko? Kur tad tava vec­māmiņa? >

-      Kura? neapdomīgi pajautāja Monika, jo tajā mirklī bija iedomājusies abas savas vecmāmiņas īsto, kas patlaban klaiņoja kaut kur pa dīvaino me­žu, un neīsto, kas droši vien bija aizgājusi iepirkties.

Helgas vecāmāte manāmi apmulsa tādu atbildi viņa laikam nebija gaidījusi.

-      Kā, vai tad tev ir divas vecmāmiņas? viņa jautāja. Un es biju domā­jusi, ka tev ir tikai tā, pie kuras tu dzīvo tava tēta mamma?

-     Ko? Monika ari apjuka. Ak, jā, jā, protams, ka tikai tā… Es pārteicos, viņa steigšus paskaidroja. Tomēr Helgas vecāmāte joprojām viņu tā dīvaini uz­lūkoja.

-     Viņa kaut kur izgāja, Monika sacīja, atcerēdamās, ka vēl joprojām nav atbildējusi uz Helgas vecāsmātes jautājumu.

Pa to laiku bija pieskrējusi Helga un tagad mēģināja piespiest Benu apsēs­ties un pasniegt viņai ķepu. Taču Bens nekādi nespēja aptvert, kas no viņa tiek gaidīts, un tikai stāvēja, luncinādams asti un neizpratnē nolūkodamies, kā Hel­ga cenšas kaut ko viņam ieskaidrot.

-     Mēs aiziesim līdz tam uzkalniņam, labi? Monika vaicāja Helgas vecmā­miņai un piemiedza ar aci Helgai.

-     Labi, labi, noteica Helgas vecāmāte. Es gan palikšu tepat. Te vismaz spīd saulīte.