Monika un mežs

Tikai tagad viņi pamanīja aluķēmu, kas sēdēja pie neliela galdiņa un patla­ban meistaroja kādā galvaskausā pēdējo dimanta zobu.

Pamanījis bērnus, viņš pamāja ar galvu.

-    Samanārijs, šamanārijs tas ir tas, kas tas ir… Šamaņi, ziniet, visā pasau­lē ir kā apsēsti uz galvaskausiem. Vajag viņiem tos galvaskausus jo vairāk, jo labāk… Un vēl labāk, ja tie ir galvaskausi ar dimantiem ar tādiem laikam ir vislabākā pareģošana… He, he, he… viņš gardi pie sevis nosmējās.

-    Piedodiet, ierunājās Monika. Vai jūs mums nepateiktu, kā iziet uz darb­nīcām?

-      Uz darbnīcām? pārjautāja aluķēms. Otrā eja pa labi, no šejienes skaitot.

-     Paldies! iesaucās Monika un skriešus metās atpakaļ.

Eju sazarojumā Monika noskaitīja otro eju pa labi, un visi devās tajā iekšā.

-    Mums vajadzētu pasteigties, piepeši sacīja Ralfs. Ir palikušas divdesmit minūtes…

Neko vairāk viņam teikt nevajadzēja, jo pēc šī paziņojuma visi metās skrie­šus. Patiešām, šī izrādījās pareizā eja, jo, kad viņi bija tikuši līdz tās galam un izgājuši cauri divām zālēm, viņi nonāca pirmajā darbnīcā. Tur sēdēja daži aluķēmi, kas, ieraugot bērnus, sāka sačukstēties un tad piecēlās kājās, un devās viņiem pakaļ.

Viss bars četri bērni ar Moniku priekšgalā un kādi astoņi aluķēmi izskrēja cauri otrai darbnīcai un drīz vien nonāca līdz akmens plāksnei, aiz kuras bija paslēptas vecmāmiņas.

-     Sasodīts! iesaucās Monika, ieraudzījusi akmens plāksni. Tad viņa mēģi­nāja to izkustināt, bet tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Akmens plāksne stāvēja nekus­tīgi, it kā būtu daļa no sienas.

Aluķēmi sadrūzmējušies stāvēja gabaliņu nostāk un satraukti sačukstējās. Viņi izskatījās tikpat pārsteigti par aizbarikādētajām durvīm, cik bērni.

-     Vai tad tu neteici, ka ir vajadzīgs kaut kāds zilais atslēgakmens? vaicāja Ralfs, nervozi skatīdamies pulkstenī. Bija palikušas septiņas minūtes.

-    Jā, jā, pareizi… Viņš runāja kaut ko par kādu svarīgu vietu, kur tas būšot noslēpts… Kā es varu zināt, kur te ir kādas svarīgas vietas, tas taču var būt jeb­kur…

-     Ko lai dara, ko lai dara… vaimanāja Arvils, uzgūlies uz akmens plāk­snes. Bet tā neizkustējās ne par milimetru.

-    Vecmāmiņ! sauca Ruta, un pat cauri biezajai plāksnei bija dzirdams, ka aiz tās kaut kas sarosās.

-     Ātrāk, ātrāk, skubināja Ralfs. Mums ir palikušas piecas minūtes!

Un tad Monika metās skriet. Viņa izbrāzās cauri aluķēmu pūlim tā, ka tas pašķīda uz visām pusēm, un aizskrēja pa koridoru uz priekšu.

-     Kur tu? Pagaidi! kliedza Ruta, Ralfs un Arvils un aizlikās viņai pakaļ.

Kad viņi to panāca, Monika stāvēja kambari ar lādēm.

-     Ātrāk, palīdziet man to aizsniegt, viņa sauca, norādīdama uz zeltā mir­dzošo lādi nišā virs durvīm.

Neko nejautādams, Ralfs nometās uz ceļiem, Monika uzkāpa viņam plecos un pasniedzās pēc lādes. Līdzko viņa pieskārās lādes vākam, tas lēni atvērās, atklādams lādes saturu.

Tur, uz zeltaina brokāta, gulēja viens vienīgs mirdzoši zils akmens paipalu olas lielumā. Monika to steigšus sagrāba un, nolēkusi no Ralfa pleciem, aizme­tās atpakaļ uz vecmāmiņu kambari. Aluķēmi atkal lēca nost no ceļa, kad bēr­ni brāzās tiem cauri. Monika pieskrēja pie akmens plāksnes un pieskārās tai ar zilo akmeni.

Plāksne dobji nogranda un sāka virzīties sāņus. Ralfs iemeta acis pulkstenī.

Līdz bez divdesmit divpadsmitiem trūka dažu sekunžu. Akmens plāksne ar troksni atsitās pret kādu klints radzi, un durvis bija vaļā. Kambari stāvēja četras večiņas un platām acīm skatījās uz saviem atradējiem.

-     Ruta? brīnījās večiņa ar īsajiem, pelēcīgajiem matiem.

-     Arvil, puisīt! iesaucās patuklā večiņa un metās pie zēna.

-     Ā, Ralf, tad redz, kur tu esi! sauca pagarā kalsnā večiņa.

-     Monika? vaicāja večiņa, kuru Monika pazina vislabāk. Monika, tā ta­ču esi tu! Bet kur gan mēs īsti atrodamies? viņa mulsi jautāja, palūkodamās visapkārt.

Visi bērni sajūsmināti apsveicinājās ar savām omītēm, kad no durvju puses piepeši atskanēja čerkstoša balss.

-     Kas te notiek? tā dusmīgi vaicāja. Iestājās klusums.

Durvīs stāvēja Vecais ar nikni saviebtu ģīmi un ar nepatiku noraudzījās uz

bērniem un večiņām.

-     Ko jūs darāt? viņš sašutis vaicāja. Es tā dzirdēju, ka jūs esat bijuši Šķi­rotavā un rakņājušies pa pašu svarīgāko vietu? Un kāpēc durvīm priekšā ir plāksne? Un kāpēc te mētājas zilais atslēgakmens? viņš jautāja, paceldams zilo akmeni, ko Monika bija nometusi turpat uz grīdas.

-     Ļaujiet, es paskaidrošu, sacīja Monika un panācās uz priekšu. Vecais aluķēms stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un dusmīgi vēroja

Moniku.

-    Nedomāju vis, ka tik nosodāmai rīcībai ir iespējams paskaidrojums, bet nu labi… Došu tev vienu iespēju…

-     Khmm… nokrekšķinājās Monika. Viens no jūsējiem aizdarīja vecmā­miņu kambari ar akmens plāksni, tā ka to dabūt vaļā varēja tikai ar zilo atslēgakmeni. Savukārt to viņš paslēpa zeltainajā lādē, domādams, ka tur tas būs drošībā gan no mums, gan no jums…