Monika un mežs

-     Pag, pag, piepeši ierunājās čerkstoša balss, un Monika paskatījās pa la­bi. Neglītais aluķēms bija piecēlies kājās un tagad, kad visi bija pievērsušies vi­ņam, stāvēja un šņirkstināja zobus. Tā nedrikst. Mēs večiņas atradām pirmie, un mums ir visas tiesības viņas paturēt.

-     Bet padomā!

-     Un kā tad Murusis?

-      Murusi mēs varam atgūt citādā veidā, ļauni smīnēdams, noteica alu­ķēms. Bet večiņas mums nav jāatdod. Ja viņas nebūtu gribējušas, viņas ne­maz pie mums nebūtu nākušas, vai ne tā?

Bija iestājies neliels apjukums.

Izskatījās, ka šajā jautājumā domas dalās. Daļa aluķēmu tie, kurus Moni­ka bija ievērojusi kopā ar nelādzīgā paskata aluķēmu, piebalsoja savam līde­rim un iestājās par to, ka vecmāmiņas būtu jāpatur. Savukārt citi, viņu vidū arī pats Vecais, sprieda, ka tiek aizkavēti visi darbi un ka večiņas jāatdod to liku­mīgajiem mazbērniem, it ipaši ja reiz tie paši ieradušies viņām pakaļ…

-     Mēs varētu vienoties… klusām ierunājās nelāgais aluķēms. Monikai li­kās, ka viņa atkal pamana tā ģīmī iezogamies ļauna smīna atblāzmu. Mēs va­rētu vienoties par kompromisu. Dosim viņiem pusotru stundu laika lai viņi paši nāk un savas vecmāmiņas atrod. Ja viņi tās atradīs, mēs ļausim viņiem tās aizvest, bet, ja ne… vecmāmiņas būs tiem zudušas uz visiem laikiem…

Vecais aluķēms stāvēja un šķita apdomājam izteikto priekšlikumu.

-     Nu ko… Manis pēc… Tas šķiet gana godīgi…

Monika skaļi noelsās, bet neviens to nedzirdēja.

-     Bet es patiešām nesaprotu, kam viņiem tās tik ļoti vajadzigas… murmi­nāja Vecais. Un šajā pašā sakarā kam viņas jums tik ļoti vajadzīgas… un, to pateicis, viņš ar neizpratni palūkojās uz saviem padotajiem.

-     Saprotams, ka laikā, kamēr viņi meklēs vecmāmiņas, viņiem nedrīkstēs likt nekādus šķēršļus, piebilda Vecais, bargi uzlūkodams nelādzīgo aluķēmu. Tas, sarāvis uzacis, negribīgi pamāja ar galvu. Tāpat arī viņi nedrīkstēs iz­mantot savus ieročus tai viņu večai ar pūpēžveidīgajiem būs jāpaliek ārpus Klinšu krāvumiem.

Visi piekrītoši pamāja, un tad Vecais devās prom, lai paziņotu lēmumu, bet alukēmi izklīda kur nu kurais.

Monika jau gribēja aizvērt acis un doties atpakaļ, bet pēdējā mirklī atjēdzās. Viņa taču tagad atradās dziļi Klinšu krāvumos! Ja viņiem tūlīt vieniem pašiem vajadzēs uzmeklēt vecmāmiņas, viņai taču ir jāuzzina ceļš!

No uztraukuma skaļi elsodama, viņa aizmetās pakaļ aizejošajam aluķēmam, tajā pašā laikā cenzdamās iegaumēt, pa kādām ejām viņi iet. Viņa pat mēģi­nāja ieskrāpēt klinšu sienās zīmes, bet tas, protams, nebija iespējams. Viņa šeit atradās tikai ar Aci, un neko atzīmēt nebija iespējams. Atlika paļauties vien uz savu atminu.

Taču tas bija ārkārtīgi grūti.

Eja veda labu gabalu taisni uz priekšu, tad pagriezās pa labi un tūdaļ saza­rojās piecās citās ejās. Aluķēms nogriezās vienā no tām, un Monika soļoja vi­ņam nopakaļ, ik pa brīdim pamezdama skatienus atpakaļ, lai iegaumētu ceļu no šīs puses.

Pēc kāda laika viņi nonāca pie pazemes ezera, kura krastā stāvēja laiva. Alu­ķēms iesēdās laivā, paņēma airus un, atgrūdies no krasta, lēnām īrās pāri eze­ram. Monika pēdējā mirklī paspēja ielēkt laivā un nodomāja interesanti, kas gan būtu noticis, ja viņa nebūtu paspējusi… Visdrīzāk, ka viņa spētu pāriet pā­ri ezeram tāpat kā toreiz pār purva akačiem, tomēr šobrīd nebija īstais laiks vi­sādiem eksperimentiem…

Kad laiva atdūrās pret ezera otru krastu, aluķēms izkāpa un devās tālāk. Mo­nika viņam sekoja.

Viņi izgāja cauri vairākām zālēm, un Monika centās visu paturēt prātā.

Pēc kāda laika alās iespīdēja dienas gaisma, un viņi nonāca pie klinšu kāp­nēm, kas izveda viņus uz Klinšu krāvumiem.

Tad gan Monika aizvēra acis un nākamajā mirklī jau bija kopā ar savējiem.

-     Kur tu tik ilgi biji? ārkārtīgi satraukusies, vaicāja Meža Veča, bet Moni­ka tikai pamāja uz Klinšu krāvumu pusi. Tur tikko bija parādījies Vecais, kurš tagad naski rikšoja uz viņu pusi.

-     Klausieties, drūmi teica Monika, norādīdama uz tuvojošos aluķēmu.

Visi noraizējušies gaidīja, kas nu būs, jo pēc Monikas toņa varēja nojaust -

nekas labs te nav sagaidāms…

Aluķēms bija atskrējis līdz robežvalnim un apstājies savā parastajā vietā.

-     Esam izlēmuši, viņš paziņoja. Visiem četriem mazbērniem tiks dota tieši pusotra stunda laika, lai viņi atrastu savas vecmāmiņas. Ja viņi tās atradīs, varēs vest sev līdzi, bet ja ne tās mūžīgi paliks kopā ar mums. Bez tam ve­cai kopā ar pūpēžveidīgajiem jāpaliek tepat, savukārt mēs no savas puses ne­kādi netraucēsim mazbērnus viņu meklējumos. Esmu savu pateicis.

Viņš apklusa un palika sastindzis stāvam savā vietā.

Iestājās klusums.

Bērni pārbijušies blenza uz aluķēmu, bet Meža Veča nobālusi bez skaņas plātīja muti. Pat Bens bija beidzis riet un tagad neuzticības pilnu skatienu lūko­jās uz aluķēmu.

-     Kā ar suni? jautāja Monika. Vai varam ņemt to līdzi?

Vecais aluķēms ar neslēptām šausmām palūkojās uz Benu.

-     Nē, viņš stingri noteica, sunim jāpaliek tepat.

-     Bet kā tad ar Murusi? sauca Meža Veča.

-      Ar viņu mēs vēlāk tiksim galā, attrauca alu­ķēms.