- Kur parakņājies? juzdamās pavisam neomulīgi, jautāja Monika.
- Viņas apziņā, protams, attrauca Vecais, it kā tas būtu kas pats par sevi saprotams. Skaidrs, ka sākumā viņš to izmantoja, lai jūs izspiegotu toreiz, kad tu satiki viņu Mežā, bet vēlāk lai paturētu vecmāmiņas pie sevis. Jo acīmredzot tava vecmāmiņa bija sākusi dumpoties un gribēja doties prom. Agrāk vai vēlāk jau viņas visas aiziet…
Monikai sametās nelabi. Vai tagad ar viņu viss būs labi? viņa vaicāja.
- Jā par to tu vari nešaubīties. Rakņāšanās apziņā nekādas pēdas neatstāj. Mūsējie to dara pastāvīgi…
- Tiešām?
- Protams, parasti tie ir jenoti vai kas tamlīdzīgs… Bet tev nav par ko uztraukties.
- Un vēl kas… teica Monika.
- Nu, kas tad vēl?
- Kāpēc visi domā, ka jūs esat tik šausmīgi briesmīgi? Visi mežaļaudis uzskata, ka jūs esat nezin kādi ļaunuma iemiesojumi… Un no kurienes tās drausmīgās bailes, tuvojoties Klinšu krāvumiem?
- Vai tu redzēji visus tos dimantus? jautāja Vecais.
Monika pamāja ar galvu.
- Arī mežaļaudis varētu par tiem nejauši uzzināt. Tāpēc nav par ļaunu veikt dažus drošības pasākumus, smīkņādams sacīja Vecais. Tagad visi cenšas no mums izvairīties. Nemaz jau nerunājot par to, ka kāds varētu speciāli līst mūsu alās. Protams, izņemot jūs četrus… Un jūs nedrīkstat nevienam neko atklāt.
Monika atkal pamāja.
- Bet tagad gan ej… nepacietīgi mudināja Vecais.
Monika beidzot devās ārā no kambara.
- Un paldies, viņa vēl noteica, pēdējo reizi palūkodamās atpakaļ.
- Par ko gan? izbrīnījies vaicāja Vecais.
- Par vecmāmiņām.
- Nav par ko. Jūs taču paši viņas atradāt…
- Monika, kur tu paliki? no ejas viņa gala sauca Ralfs, un Monika devās turp.
Atpakaļceļš pagāja mierīgi, un šoreiz laiva bija pazemes ezera pareizajā krastā. Vecmāmiņas likās pavisam apjukušas un nesaprata, ko šeit tik ilgi ir darījušas. Tikai Monikas vecmāmiņa neskaidri atcerējās kaut ko par kādiem bērniem, kuriem reiz aizgājusi līdzi.
- Bet tas, šķiet, bija tik sen… viņa sacīja, neticīgi šūpodama galvu.
- Tagad tas viss ir beidzies, teica Monika. Vecais aizliedza turpmāk ievilināt vecmāmiņas. Man šķiet, viņiem nebija īstas sajēgas par to, ko izdarījuši viņi vienkārši rīkojās tā, kā tiem sagribējās…
Kad viņi beidzot iznāca no klinšu krāvumiem, Meža Veča, sajūsmā kliegdama, metās viņiem pretī.
- Kā es pārnervozējos! viņa sauca, pārmaiņus apkampdama te Moniku, te Arvilu, te Rutu, te Ralfu. Paldies Dievam, ka esat dzīvi! Visi sveiki un veseli! Un vēl ar visām omītēm! Ak vai, ak vai!!!
Viņa nebija ar mieru sēsties pie stūres, iekams Monika visos sīkumos nebūs izstāstījusi, kā viņiem gājis. Pēc tam Meža Veča to pašu lika stāstit Arvilam, un viņš runāja vēl divreiz ilgāk par Moniku… Kad beidzot Meža Veča bija uzzinājusi visu un vēl mazliet, viņi beidzot sasēdās karietē un devās atpakaļ uz Mežu, kur viņus gaidīja Mežsargs un Murusis. Tagad viņu bija daudz vairāk, un bērniem nācās sēdēt savām vecmāmiņām klēpī. Drīz viņi sasniedza Mežsarga telti, un atkārtojās viss tas pats, kas pirmīt ar Meža Veču…
Murusis skraidelēja pa būri šurpu turpu un sauca, lai laižot viņu ārā, bet lielajā ļembastā neviens viņu nedzirdēja. Visbeidzot Monika tomēr par viņu atcerējās un atslēdza būra durtiņas.
Murusis izspruka laukā, pamuka tālāk no suņusēnēm un beidzot pieņēma savu patieso izskatu.
- Fū! viņš atviegloti iesaucās, izstaipīdams ķepas, kas no ilgās bezdarbības bija kļuvušas gluži stīvas. Cik labi atkal justies kā normālam troglodītam!
Monika uz viņu noraudzījās, kamēr viņš priecājās pats par savu tagadējo izskatu. Tad viņa jautāja:
- Es tomēr nesaprotu vienu kam jums bija vajadzīgas vecmāmiņas?
Murusis beidza blenzt uz saviem garajiem, līkajiem nagiem un sagribēja pakasīt garo, pūkaino ausi bet tad atcerējās, ka viņam vairs tādu nav…
- Ak, mums vienkārši bija garlaicīgi… viņš noteica. Pamēģiniet nosēdēt augu dienu tajās pustumšajās alās, skrāpējot dimantus tad ātri vien sagribēsies ar kādu parotaļāties. Un vecmāmiņas bija tik viegli ievilināmas…
Brīdi viņš stāvēja, blenzdams uz bērniem, tad palēcās iesaukdamies: Nu tad palieciet sveiki! Es eju mājās! un pazuda starp kokiem.
Vecmāmiņas visu aplūkoja tā, it kā redzētu pirmo reizi, un nevienai no viņām Murusis nebija iepaticies.
Līdz mājām vēl bija tāls ceļš priekšā, tāpēc Mežsargs mudināja visus ātrāk sakravāties. Viņš pats novāca telti, bet bērni un vecmāmiņas tikmēr iekārtojās karietē.
Laime, ka tik daudz konservu pa ceļam izbira, sacīja Arvils. Citādi mums nāktos kādus pāris dučus kārbu tagad notiesāt, lai būtu, kur apsēsties.
Salikuši karietē mantas un sasēdušies paši, viņi bija gatavi ceļam. Vismaz nebija vairs jāvāc suņusēņu kastes un ari veco aluķēma būri nolēma atstāt tepat Mežā. Arvils paņēma rokās maisu ar atlikušajām konservu kārbām, lai būtu ar ko bombardēt tāss radības, un Meža Veča iedarbināja karieti.
Rūkdama tā izkustējās un aizslīdēja cauri sniegotajam Mežam uz māju pusi.