Monika un mežs

Kad kādu brīdi neviens nebija teicis ne vār­da, aluķēms sarosījās.

-     Domāju, viss ir skaidrs, viņš sacīja.

-      Tagad es došos atpakaļ, bet jūs nāciet pēc kādām desmit minūtēm. Kāds no mū­sējiem jūs sagaidīs pie ieejas un uzņems lai­ku. Neaizmirstiet tieši pusotra stunda!

Tad viņš pagriezās un aizmetās prom.

Karietē sēdošie pārmija izmisušus ska­tienus.

-     Ko nu? jautāja Arvils. Kā gan mēs lai viņas atrodam?

-     Es centos iegaumēt ceļu, sacīja Monika.

-      Ja mums paveiksies, mēs viņas atradīsim. Bez tam mums nav citas iespējas.

-     Jūs nedrīkstat uz turieni iet! iesaucās Meža Veča. Bez pūpēžveidīgajiem, bez suņusēnēm! Viņi taču jums vienkārši izliek lamatas!

-     Nedomāju vis, ka tās ir lamatas, domīgi sacīja Monika. Es biju klāt, kad viņi to izlēma, un esmu pārliecināta, ka viss būs godprātīgi. Labāk dosimies, ie­kams viņi nav pārdomājuši, viņa sacīja un izkāpa no karietes.

Pārējie viņai sekoja un, kaut arī Meža Veča skaļi vaimanāja un šķendējās, devās uz Klinšu krāvumiem. Viņi gāja uz turieni, kur garajā mastā plīvoja bal­tais karogs, un, kad bija atnākuši, izrādījās, ka tur patiešām paveras ieeja krā­vumos.

Iekšā viņus sagaidīja sīka auguma nopietns aluķēms, kurš, ieraudzījis bēr­nus, paklanījās un pacēla gaisā lielu apaļu pulksteni, kas mirdzēja vienos di­mantos.

-     Desmit pāri desmitiem, viņš drūmi paziņoja un ar asajiem dzeltenajiem priekšzobiem pakodīja apakšlūpu. Ja līdz bez divdesmit divpadsmitiem jūs nebūsiet atraduši večiņas, viņas paliks pie mums.

-     Un kas būs ar mums? bailīgi iepīkstējās Arvils.

-    Jūs tiksiet izvesti ārā un vairāk šeit nebūsiet lūgti, vēsi atbildēja aluķēms.

Arvils atviegloti nopūtās. Ralfs ieskatījās savā rokas pulkstenī un noregulēja

to tā, ka tas rādīja precīzi desmit pāri desmitiem.

-     Lai jums veicas, tikpat vēsi kā pirmīt noteica aluķēms un pazuda ap stūri.

Viņiem dāvātā pusotra stunda bija sākusies.

-              Sekojiet man! iesaucās Monika un metās uz turieni, no kurienes pirms brītiņa bija iznākusi kopā ar veco aluķēmu. Šo vietu viņa atcerējās te pāri ejai nokarājās akmens veidojums, kas atgādināja ziloņa snuķi. Monika pusskriešus devās prom pa patumšo eju, un pārējie ne soli neatpalika.

Cik te nejauki… dvesa Arvils, mezdams visapkārt bailīgus skatienus.

Kļuva aizvien tumšāks. Alukēmi, šķiet, ar svecēm

nesvaidījās, un gaismas bija tieši tik daudz, lai redzē­tu vārgus klinšu apveidus un ne par matu vairāk. Šur un tur tumsā likās pazibam zaļas acis, un reizēm atskanēja paklusa ķiķināšana, kas baisi atbalsojās klintīs. Acīmredzot aluķēmi sekoja, lai redzētu, kā bērniem sokas… Tiešām drausmīgi… teica ari Ru­ta. Vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Pagaidām jā, attrauca Monika. Kuš, netraucē mani, man jākoncen­trējas… un viņa saspringti aplūkoja zāli, kurā tikko bija ienākuši, lai saprastu, pa kuru eju viņiem jādodas tālāk. Šeit! viņa iesau­cās, pamanījusi pie kādas ejas sākuma akmens krāvumu, kas izskatījās pēc miniatūras piramīdas. Kādu bridi viņi joņoja, nerunādami ne vārda un ti­kai nodrebinādamies ik reizi, kad tumsā iezalgojās kāds ieslīpu, zaļu acu pāris.

Visbeidzot viņi iznāca pie pazemes ezeriņa, kura melnie ūdeņi vieg­li šļakstinājās pret krasta akmeņiem. Ezeru kupolveidigi iejoza klints sienas, un vietumis tajās raustījās baltu sveču šaudīgās liesmiņas. Sveķi tecēja pa svecēm lejup un ar skaļiem, vienmuļiem «plakš, plakš, plakš» pilēja ezeriņā.

-     Brrr… nodrebinājās Arvils. Te ir vienkārši šaušalīgi…

Bet Monika pasmaidīja un atviegloti nopūtās. Ja viņi bija iznākuši pie ezera tātad bija gājuši pareizi. Taču tad viņa pamanīja ko tādu, kas viņas prieku iz­gaisināja.

Laivas nebija.

-               Kā mēs tiksim pāri? mulsi jautāja Ralfs, lūkodamies uz plašo, tumšo ūdens klaidu savā priekšā.

-     Pirmīt te bija laiva… mulsi murmināja Monika.

-              Re, kur tā ir! piepeši iesaucās Ruta, un Monika cerīgi palūkojās viņas norādītajā virzienā. Bet viņas ceribas tūlīt noplaka. Laiva stāvēja ezera viņā krastā. Acīmredzot Vecais, aizīries atpakaļ, bija laivu turpat arī atstājis.

-     Un kurš solīja mums nelikt nekādus šķēršļus? aizvainoti jautāja Ralfs.

-     Viņi spēlē negodīgu spēlīti.

-    Jādomā, vecais aluķēms gluži vienkārši par to piemirsa, apjukusi sacīja Monika.

Taču tad viņiem aiz muguras atskanēja ķiķināšana, un Monikai likās, ka vi­ņa šo čerkstošo balsi jau ir dzirdējusi. Tas taču bija tas pats nelāgā paskata alu­ķēms, kas bija pretojies vecmāmiņu atdošanai!

-     Sasodīts, nočukstēja Monika. Nāksies doties pāri peldus…

-     Tu domā? vaicāja Arvils, aizdomīgi vērdamies melnajos ezera ūdeņos.

-     Ja nu tur slēpjas kaut kādi briesmoņi, kas mūs momentā aprīs, līdzko mēs spersim kāju ūdenī?

-     Neko darīt, atliek tikai mēģināt, nopūtās Ralfs un sāka izģērbties. No­ģērbies viņš sataisīja no drēbēm tādu kā pauniņu un, pieturēdams to ar vienu roku, uzlika sev uz galvas un ielaidās ūdenī…

-    Ak… viņš novaidējās un, sakodis zobus, peldēja pāri ezeram. Pārējie tik­mēr sekoja viņa paraugam un drebinādamies vilka nost drēbes.