Monika un mežs

Bērzu birzij viņi tika cauri kā īsti lietpratēji, Meža Večai lavierē­jot starp koku stumbriem kā godalgotai sacīkšu braucējai un Arvi­lam apmētājot viņus vajājošās tāss radības ar konserviem…

Robežkalnus Meža Veča pārvarēja bez mazākajām grūtībām, un vecmāmiņas nevarēja vien nopriecāties par skaistajiem skatiem, kas pavērās uz visām pusēm. Par lielu izbrīnu Arvilam, likās, ka ai­zas viņas nesatrauc ne mazākajā mērā…

Klejojošo krūmu audze arī vairs nelikās ne­kāds briesmīgais šķērslis, un pēc tam, kad

Mežsargs bija aizsviedis ceturto ugunslodi, Meža Veča pat nepiebremzēja, un viņi švīkstēdami izdrāzās cauri atlikušajiem krūmiem.

Vējaino virsāju viņi šķērsoja divreiz ātrāk nekā turpceļā, jo tagad vējš pūta viņiem no mugurpuses, un kariete burtiski lidoja uz priekšu.

Mežsarga mājās viņi ieradās sestās dienas rītā.

Visi bija pārguruši no ilgās braukšanas, kaut arī citādi viņiem bija veicies gaužām labi un ceļš bija prasijis mazāk laika. Visi ilgojās tūlīt likties uz auss. Mežsargs uzklāja vecmāmiņām guļvietas pagrabstāva lielajā istabā, un, tikuši gultās, viņi visi nogulēja veselas divdesmit četras stundas no vietas.

Nākamās dienas rītā pamodušies, bērni ar vecmāmiņām sāka posties, lai dotos uz savām īstajām mājām.

Ruta un Monika vēl pirms pusdienām aizskrēja uz mežaļaužu ciematu pēc Ērlas, jenota un šinšillas, un, kad viņas atkal pārradās, visi jau bija gandrīz ga­tavi ceļam.

-      Es nespēju noticēt, ka vecmāmiņa atļāva tev ņemt līdzi šinšillu! Ruta teica Ralfam.

-     Bet tu taču aridzan ņem līdzi jenotu, iebilda Ralfs.

-    Atradis, ko salīdzināt! iesaucās Ruta. Manu mazo jenotiņu ar savu mil­zīgo šinšillu!

-    Jenots ir mazāks, tas tiesa, bet vai tu pastāstīji savai omītei par viņa sle­peno talantu? viltīgi jautāja Ralfs.

Ruta, saraukusi pieri, klusēja.

-     Man šķiet, tev būs jāpalūdz Ērlai kādas pāris jenotdrošās slēdzenes, sa­cīja Ralfs. Citādi var gadīties, ka jūsu mājas ārdurvis stāvēs vaļā kā dienu, tā nakti…

Meža Veča stāvēja un noraudzījās, kā bērni saliek somās pēdējās mantas. Viņa likās neparasti klusa, un tāds pats izskatījās arī Mežsargs.

-     Ziniet, Meža Veča piepeši teica. Jūs varat braukt šurp ciemoties, kad vien vēlaties. Tagad, kad jaunu bērnu Mežā vairs nebūs, mums te būs pavisam vientulīgi… Un mēs jau ar jums esam tā saraduši…

-     Mēs drīkstam braukt ciemos? sajūsmā iesaucās Ruta. Kad?

-    O, kad vien vēlaties, attrauca Meža Veča, nu jau izklausīdamās nedaudz priecīgāka. Kā būtu ar nākamajām vasaras brīvdienām?

-     Tieši tā, kā vajag, piekrita arī Ralfs.

-     Jā, mēs varētu visi sarunāt tikties šeit pirmajā jūnijā, teica Arvils. Ko teiksi, Monika?

-    Jā, pirmais jūnijs būtu gana labi, piekrita Monika. Vai jums tad te būs vasara? viņa jautāja Meža Večai.

-    Aprīļa beigas, atteica Meža Veča. Bet pie mums aprīļa beigās jau ir kā vasarā. Tā ka jūs no savām vasaras brīvdienām neko nezaudēsiet.

-     Vai esat ar mieru? jautāja Mežsargs.

Visi piekrītoši pamāja.

-    Kā tu vēlies ierasties? Meža Veča jautāja Monikai. Caur vannu vai caur kanalizāciju?

Monika nosarka un sāka murmināt, ka ir taču ari vēl citi veidi, kā piemē­ram, lēkšana no kokiem vai iziešana caur grāmatu…

-     Jā, protams, izbrīnīta atteica Meža Veča. Veidu ir vairāk nekā vajag. Es tikai domāju, ka tie divi tev ir pierastāki.

Bērni, kas stāvēja blakus un klausījās viņu sarunā, bija sākuši smīkņāt…

Monika nosarka vēl vairāk.

-     Tieši šodien es jūtos tā, ka labprāt izmēģinātu kaut ko jaunu, viņa no­purpināja.

-     Labi, izbrīnījusies attrauca Meža Veča. Kā vēlies… Tūlīt ieskriešu pa­ķert translocētāju un laikabīdi… un viņa nozuda mājā.

-     Par ko viņa runāja? nesaprata Arvils.

-     Nu kā? Skaidrs, ka par saviem aparātiem. Acīmredzot translocētājs mūs nogādās atpakaļ mājās, bet laikabīdis izdarīs tā, it kā šo sešarpus mēnešu ne­maz nebūtu bijis…

-     Baisi… nodrebinājās Arvils.

Meža Veča tikmēr bija atkal izbrāzusies ārā, un rokā viņa turēja divus ne­parastus rīkus. Viens rīks nedaudz atgādināja palielu pistoli, bet ar veselu kau­dzi dažnedažādu pogu un kloķu. Meža Veča kādu mirkli ar to darbojās, un tū­līt no rīka apakšdaļas izšāvās plakana plāksne. Meža Veča tai tikko jaušami pieskārās, un plāksne atbīdījās malā, atklādama tastatūru, līdzīgu kā datoram.

-     Oho… noelsās Ralfs un panācās tuvāk, lai neko nepalaistu garām.

Tad Meža Veča nospieda kādu pogu, un blakus tastatūrai izbīdījās ekrāns,

tik plāns kā papīra loksne. Vēl bridi viņa noņēmās ap daudzajām pogām un kloķiem, līdz ekrāns izgaismojās gaiši zaļā krāsā. Tad Meža Veča nomērķēja ar «pistoles» stobru pa tuvējā koka stumbru, un ekrāns sāka ņirbēt. Visi bija sa­pulcējušies apkārt un ziņkārīgi vēroja, kas nu būs.

-     Šoreiz būs nedaudz sarežģītāk nekā līdz šim… Meža Veča sacīja. Kā nekā, jāņem vērā laika nobīdes un tamlīdzīgi…

Runādama viņa nospieda pogu, no stobra izšāvās koši zaļš stars un atdūrās pret stumbru. Tajā pašā mirklī uz ekrāna kā filmā parādījās istaba.

-     Ha! iesaucās Monika. Tā taču mana māja!