Monika un mežs

Tad Monika pievēra acis, mēģinādama iztēloties vecmāmiņas, bet atkal vi­ņai nekas neizdevās. Laikam Aci nevarēja izmantot kā pagadās un, lai mainī­tu atrašanās vietu, viņai vispirms vajadzēja nokļūt atpakaļ parastajā vidē.

-     Nu labi… nogrozījusi galvu, sacīja Monika un devās pa gaiteni atpakaļ. Bija pavisam tumšs, un sveces gaiteņa sienās stāvēja patālu viena no otras. Kad Monika atradās divām svecēm tieši pa vidu, bija tik tumšs, ka uz priekšu varēja tikt, tikai taustoties gar sienām. Kur gan viņi visi ir… murmināja Mo­nika, iegriezdamās kādā ejas atzarojumā, pa kuru viņa nekad iepriekš nebija gājusi.

Šur un tur no ejas atzarojās citi gaiteņi, bet tie visi bija tik tumši, ka nebija vērts doties tajos iekšā. Bet tad Monika pamanīja, ka vienā no sānu gaiteņiem atspīd gaismas atblāzma, un iegriezās tajā.

Gabaliņu tālāk gaitenis beidzās ar nelielu apaļu alu, kurā sēdēja aptuveni div­desmit aluķēmi. Izskatījās, ka viņi notur kādu sapulci, jo sēdēja puslokā cieši cits pie cita, bet viņu priekšā sēdēja kāds sevišķi nelādzīga paskata aluķēms.

-    Viņi ir klāt, sacīja viens no aluķēmiem. Es biju izgājis virszemē un pa­lūkojos. Viņi ir četri, viņiem līdzi ir kāda vecene un milzīgs, pinkains zvērs.

-    Acīmredzot viņi ir tie, kas atveduši pūpēžveidīgos, konstatēja priekšā sē­došais aluķēms un nikni atrieza zobus. Kā gan viņi par tiem ir uzzinājuši? un viņš pārlaida apkārtējiem aizdomīgu skatienu. Tie no viņa skatiena bailīgi sarāvās.

-     Mēs ne…

-     Nekad mūžā…

-      Nekā tamlīdzīga… tie viens pār otru taisnojās, nervozi knibinādami garos, līkos nagus.

-    Tagad jāizdomā, ko mēs darīsim, sacīja negantā paskata aluķēms. Es­mu iespundējis mūsu večiņas, tā ka viņas ir drošībā. Pat ja viņi atklūtu līdz pa­reizajam kambarim, viņi netiktu tām klāt.

-     Vai tu nobloķēji ieeju? vaicāja kāds no sēdošajiem.

-     Jā. Akmens plāksne nebūs izkustināma, iekams tai nepieskarsies ar zilo atslēgakmeni.

-     Vai tu to labi paslēpi? noraizējies vaicāja kāds aluķēms. Viņš visu laiku nervozi knosījās un vispār izskatījās diezgan tramīgs.

-     Es to noliku pašā svarīgākajā vietā, lepni sacīja neglītais aluķēms. Vi­ņi to nemūžam neatradīs. Bez tam, tur tas ir drošībā arī no Vecā.

-     Jā, Vecais droši vien mums sagādās problēmas, piebilda nervozais alu­ķēms. Viņš noteikti gribēs ar tiem kaut kā vienoties. Viņam nepatiks, ka pūpēžveidīgie aizkavē visus darbus.

-     Jā, starp citu vai tad tiešām ir tik nopietni? vaicāja kāds cits.

-     Un kā vēl… dusmīgi attrauca bargais aluķēms. Tā skaņa iet cauri vi­sām sienām, un tikai te, pašā dziļumā, no tās ir miers. Bet virspusē, darbnī­cās, ir pilnīgi neizturami. Līdzko tas ļembasts sākās, visi tūlīt aizmetās prom kur nu kurais… Vecais necietīs, ka darbi tā iekavējas… Bet gan jau es ar viņu vienošos, viņš klusām pie sevis noteica.

Tad viņš pamāja ar nagaino ķepu, un visi izklīda, bet Monika, bridi pastāvē­jusi, devās viņiem pakaļ.

Kaut kas te nebija saprotams… Likās, it kā šie aluķēmi kaut ko darītu uz sa­vu roku… Acīmredzot bija kaut kāds «Vecais», kurš šeit bija galvenais un kura rīkojumiem bija jāpakļaujas…

Monikai šķita, ka «Vecais» varētu būt aluķēms ar ķērpju matiem, kuru viņa divas reizes bija redzējusi rotaslietu šķirotavā. Vajadzētu sameklēt viņu un pa­klausīties, ko domā darīt viņš. Bija skaidrs, ka tikko redzētie aluķēmi ne par ko negribēs atdot vecmāmiņas, bet Monikai bija aizdomas, ka «Vecajam» varētu būt citi uzskati šajā jautājumā…

Taču, lai kā viņa klīstu pa klinšu alām un gaiteņiem, viņa neredzēja vairs ne­viena paša aluķēma. Bija skaidrs, ka tāda klejošana neko nedos, un visbeidzot viņa nolēma atgriezties.

Iedomājusies par Meža Veču, Rutu, Ralfu, Arvilu un Benu, viņa sajuta uz se­jas vēsu vēja pūsmiņu un atvēra acis.

-     Nu, ko redzēji? jautāja Meža Veča, un Monika visu izstāstīja.

-     Jā… novilka Ralfs. Kas tas par zilo atslēgakmeni?

-     Nezinu, drūmi atteica Monika. Nekad agrāk par tādu nebiju dzirdējusi.

-     Vajadzētu… uzsāka Ralfs, bet tad aprāvās pusvārdā, jo Klinšu krāvumu vienā malā bija manāma kaut kāda kustība. Visi saspringa un cieši palūkojās uz to pusi. Kādu brīdi nekas nenotika, bet tad augšup pa mastu, ko viņi līdz šim nebija ievērojuši, augšup uzvijās balts trisstūrains karogs.

-    Ko tas nozīmē? vaicāja Meža Veča, aizdomīgi vērodama karogu, kas pli­vinājās vieglajā vēsmiņā. Vai viņi padodas?

-     Kas to lai zina, Ralfs paraustīja plecus. Tas būtu loģiski, bet varbūt, ka viņiem tas nozimē kaut ko gluži citu…

-     Piemēram, ka tikko ar karieti ieradušās pusdienas… viltīgi minēja Arvils.

-     Kad tu ieraudzīsi tos zobus, tu tā nejokosi, dusmīgi sacīja Monika.

-     Nu, ko… nedroši novilka Ruta. Varbūt tiešām viņi grib uzsākt sarunas vai ko tamlīdzīgu? Tad vajadzētu pabarot pūpēžveidīgos…

-     Tas ir visai riskanti, sacīja Ralfs. Man tas nebūt nepatīk.

-    Man ari ne, piekrita Monika. Bet mēs neko citu nevaram da­rīt. Citādi taču mēs ne par ko ar viņiem nevienosimies ja viņi vispār netiks mums tuvāk par pārsimts metriem…