Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Jā, jā! — sauca Ralfs. — Domāju, ka viņi tiešām varēja sais­tīt dzīvības pastāvēšanu ar asinīm — tās daudzām senām tautām ir bijušas dzīvības simbols. Tā noteikti ir! Un tas saskan.

—  Bet tās pūķa acis… — Monika nelikās mierā.

—   Ak, aizmirsti tās, — attrauca Ralfs. — Starp citu, atceries, kad, pirmo reizi ejot cauri biezoknim Tuļu salā, Ruta nobijās no tā milzu sikspārņa?

Monika pamāja. Ari viņa toreiz bija pamatīgi nobijusies.

—   Un ko viņa toreiz sauca? Viņa sauca: — Pūķis! — Un kā­pēc? Tapec, ka tam bija sarkanas acis.

Krings bija uztvēris Monikas teikto, bet viņš nebija sapratis, ko saka Ralfs. Tagad viņš lūdza Monikai izstāstīt, ko viņi ir izdo­mājuši, un Monika viņam to pavēstīja.

—   Mēs virzāmies uz priekšu, — krings nopriecājās. — Labi, un ko tu domā par nākamo pantu: Vienā šīszemes stundā sekotu kalnu virsotnes un negaisa švīkas…?

Monika noskaitīja ari šo pantu Ralfam.

—   Negaisa švīkas un kalnu virsotnes… — domīgi atkārtoja Ralfs. — Kādas ir kalnu virsotnes? Un negaisa švīkas… Vai ar to būtu domātās lietus šaltis… vai zibens…?

—   Kā tad! — iesaucās Monika. — Tas noteikti ir zibens! Un kalnu virsotnes bieži mēdz but klātas ar sniegu, vai ne? Gan zibens, gan sniegs ir balti — acīmredzot otrā krāsa ir balta!

Viņa pastāstīja to kringam, un tas jutās ļoti apmierināts, ka viņi tik ātri risina šo mīklu. Savukārt Monika sāka saprast, kāpēc krings sākumā bija teicis, ka apraksts atgādina mīklu tikai tādēļ, lai ieviestu vairāk skaidrības. Tie senie ļaudis bija sapratuši, ka nedrīkst attiecīgās krāsas tikai nosaukt, bet jācenšas tās attēlot aprakstoši. Citādi kringi, kas krāsas neatšķīra, nekad nebūtu varē­juši šo tekstu līdz galam iztulkot, un neviens nekad neuzzinātu, par kādām krāsām ir bijusi runa. Bet tādas lietas kā rietoša saule, sniegotas kalnu virsotnes un zibens pastāvēja, kamēr vien pasta- vēja dzīvība uz planētas — uz šīm lietam varēja droši paļauties, atstājot vēstījumu nākotnes civilizācijām.

—  Mums palikusi vēl pēdējā krāsa, — teica krings. — Vispē­dīgi nāktu dzīvā saule, dārga metāla dzīsla un pavasaris pļavā. Ko jūs teiksiet par to?

Monika atstāstīja tikko dzirdēto Ralfam, un viņi tūlīt vieno­jās, ka šeit viss ir pavisam skaidrs. Dzīvā saule bija saule pie debesim — un tā bija dzeltena. Dārga metāla dzīsla — ar to no­teikti bija domāta zelta dzīsla. Bet pavasaris pļavā — tas tikai ap­stiprināja iepriekšējo — daudzas pavasara puķes bija dzeltenas. Viņi bija noskaidrojuši arī pēdējo krāsu, un Monika par to lepni ziņoja kringam.

Tas bija sajūsmā.

—  Brīnišķīgi! — viņš iesaucās, un viņa planas lupas savilkās vieglā smaidā. — Vienkārši brīnišķīgi! Tā, un tagad noklausies vēl pēdējos trīs pantus.

Divi veidoli

būtu no dabas, viens — cilvēka rokas radīts.

Un, tikai

stundas laikā sapulcēti, tie iespētu neiespējamo.

Tad atgūtu

pasaule pati sevi, un sākotnē atgrieztos senais gars.

Lai kā Monika bija centusies tos iegaumēt uzreiz, viņai tas nebija izdevies. Viņa palūdza kringam tos atkārtot, lai varētu pre­cīzi atstāstīt Ralfam.

—   Redz, kā, — teica Ralfs. — Tātad mums tās trīs krāsas ir jāsadabū kopa vienas stundas laikā. Un divas būtu no dabas, bet viena — cilvēka radīta, tā laikam tur bija, ja?

Monika pamāja.

—  Bet kas tad īsti mums ar tām krāsām jādara? — Ralfs ap­mulsis jautāja. — Skaidrs, ka jādabū trīs krāsas — sarkanā, baltā un dzeltenā —> turklāt tieši šādā secībā. Tas tā kā būtu skaidrs. Bet ko tālāk? Kā tās krāsas ir domātas un ko ar tām iesākt?

Monika pastāstīja kringam, ko Ralfs nupat bija teicis, bet krings nebūt nebija samulsis.

—   Es gan neesmu īstais krāsu pazinējs, — viņš sacīja. — Bet saki man — vai tad nav tā, ka arī gaisma var būt dažādās krāsās? Vai arī es maldos?

Monika apstiprinaja, ka gaisma patiešām var būt dažādās krāsās.

—   Nu, tādā gadījumā, — krings turpināja, — domāju, ka ir skaidrs, kas mums jādara. Mums jāpanāk, lai šis trīs gaismas ap­spīdētu apaļo akmeni tieši vienas stundas laikā. Un tad tas nonāks atpakaļ sākotnē.

Monika apdomāja kringa teikto un nosprieda, ka droši vien viņam taisnība. Arī Ralfs, kad viņa tam visu pārstāstīja, piekrita.

—  Bet ka tad mēs to lai izdaram? — vaicāja Monika. — Di­mantu Ciltstēvs taču ir pie tiem… kā viņus sauca… doforiem. Vai tad mums butu viss jāizdara taja viņu mitnē? Viņi taču to labi ap­sargā!

—  Zinu, — drūmi noteica krings. — Nedomāju, ka mes va­rētu tā brīvi rikoties viņu mitnē… Mums jaizdabū akmens no turienes ārā.

Monika iepleta acis. Interesanti, kā krings to bija iedomājies?! Ka viņa varētu iet un sadabūt viņiem dimantu Ciltstēvu? Vien­kārši ieiet pie doforiem, viņu sargu deguna priekšā nocelt to no platformas un cēli doties projām…?!

—   Nē, nē, — krings sacīja. — Tā es nebūt nedomāju.

Monika apmulsa un nokaunējās. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi,

ka krings saprot, ko viņa domā…

—  Tas, protams, būs ļoti sarežģīti — iekļūt pie doforiem un nozagt viņiem akmeni, — teica krings. — Bet tieši tas mums būs jādara. Vēl jo sarežģītāk tas būs tādēļ, ka viņi šobrīd noteikti ir paspējuši radīt daudzus jo daudzus viltus dimantus un iegūt to spēku, to enerģiju…